Šodien dalībvalstu līderi spriež par pārmaiņām pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām 0
Eiropas Savienības šodienas neformālais samits norit saskaņā ar Vadītāju programmu (Leaders’ Agenda) – tas ir termins, kas ieviests ES politiskajā leksikā samērā nesen. Kā vēsta oficiālā informācija, pērn septembrī pirms Tallinas digitālā samita ES dalībvalstis pilnvaroja Eiropadomes priekšsēdētāju Donaldu Tusku izstrādāt rīcības programmu, kas īstenojama līdz 2019. gada maijā paredzētajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām.
Pagājušā gada oktobrī Eiropadomē apstiprinātās programmas mērķis ir “pastiprināt centienus, lai panāktu risinājumus pat vissarežģītākajos jautājumos”. Pats Donalds Tusks paziņoja: “Mūsu vadošie principi ir skaidri. Pirmkārt un galvenokārt es darīšu visu, kas manos spēkos, lai saglabātu ES vienotību. Otrkārt, es koncentrēšos uz to, lai tiktu rasti reāli risinājumi reālām problēmām, kas skar mūsu iedzīvotājus, kuri ir norūpējušies par drošību, migrāciju un bezdarbu. Un visbeidzot mēs visi gādāsim par to, lai Eiropa gūtu panākumus.”
Pirmā sanāksme Vadītāju programmas ietvaros notika novembrī Gēteborgā un bija veltīta izglītībai un kultūrai, respektīvi, tēmām, kas pārliekas domstarpības neizraisa. Ko nevarētu sacīt par 23. februāra Briseles apspriedes tematiku, kas saistīta ar nākamo ES daudzgadu finanšu shēmu jeb ilgtermiņa budžetu, kā arī ar Eiropas Parlamenta sastāvu un ES augstāko amatpersonu izraudzīšanos.
“Vissarežģītākie jautājumi”
Donalds Tusks, gatavojot sanāksmi, bija devies turnejā pa dalībvalstīm, iespējams, lai noskaidrotu, ciktāl ir panākama viedokļu tuvināšana. Jo minētie jautājumi, kuri faktiski izriet no Francijas prezidenta Emanuela Makrona ierosmēm, patiešām ir sarežģīti. To jau pierādīja nesenās diskusijas un Makrona iniciatīvām visumā nelabvēlīgie balsojumi Eiropas Parlamentā.
Deputātu vairākums noraidīja Francijas prezidenta un vēl citu valstu līderu (tajā skaitā, kā apgalvo, Vācijas kancleres Angelas Merkeles) vēlmi pārskatīt pagājušajā parlamenta vēlēšanu kampaņā izmantoto praksi, kad Eiropas partiju kopu izraudzītie t. s. vadošie kandidāti jeb “Spitzenkandidaten” automātiski pretendē uz Eiropas Komisijas priekšsēdētāja krēslu. Ietekmīgākās valstis gribētu paturēt amatā iecelšanas procedūru vairāk savā kontrolē, taču tiesību aktu teksti šajā sakarā ir dažādi interpretējami – tie nosaka, ka komisijas priekšsēdētāju izraugās dalībvalstis ar kvalificētu balsu vairākumu, bet ņemot vērā parlamenta vēlēšanu rezultātus. Un augstākās amatpersonas apstiprinošais parlaments, kura loma ir kļuvusi politiski nozīmīgāka, nedomā no tās atteikties.
Eiropas Tautas partijas grupas vadītājs Manfrēds Vēbers brīdināja: “Ja dalībvalstu valdības centīsies apšaubīt šo principu, tām nāksies paskaidrot, kāpēc, neraugoties uz to skaļajām runām par Eiropā vajadzīgajām demokrātiskajām pārmaiņām, tās patiesībā nav gatavas atteikties no necaurskatāmības un slepenības.” Arī komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers no [parlamenta] tribīnes (6. februārī) aicināja “respektēt šo demokrātisko ieguvumu”. Tā kā Junkers nepretendēs uz otru pilnvaru termiņu, aizkulišu cīņa par viņa ieņemto amatu jau sākusies. Bet diskusijas pamatā ir vēl kāds apstāklis – Eiropas galvaspilsētās pieaugušās bažas, ka 2019. gada vēlēšanās panākumus varētu gūt galēji labējie un radikāli kreisie eiroskeptiķi. Gan pastāv šaubas, vai pareizais veids, kā to novērst, būtu parlamenta ietekmes sašaurināšana.
Daudzi apstrīd arī pārnacionālo deputātu kandidātu sarakstu lietderību, lai gan idejai ir arī piekritēji Eiropas liberāļu un sociāldemokrātu aprindās. Taču, piemēram, Francijas Senāts nesen savā atzinumā norādījis uz iespējamu juridiska rakstura pretrunu – ja pilsoņiem nāksies balsot par diviem sarakstiem, proti, nacionālo un transnacionālo, tas novedīs pie divu it kā atšķirīgu deputātu kategoriju izveidošanās, jo no transnacionālajiem sarakstiem ievēlētie, par kuriem varbūt nobalsos miljoni cilvēku visā ES, nevilšus iegūs ko līdzīgu “superdeputātu” statusam un šķietami lielāku politisko svaru. Savukārt viens no pieredzējušākajiem eirodeputātiem Alēns Lamasūrs (ETP) atgādina, ka transnacionālās listes “ir vecs federālistu untums, kuri to parlamentā bīdīja jau pirms 40 gadiem, un par to balsots jau reizes desmit. Tolaik parlamentam trūka īstas varas, un tas bija veids, kā piešķirt tam redzamību. Taču kopš Lisabonas līguma asamblejai ir reālas pilnvaras un tā patiešām iespaido likumu pieņemšanu, bet tas pastiprina vajadzību pēc demokrātiskas kontroles un pēc tuvības ar vēlētāju”.
Elizejas pils tomēr negrasās padoties un plāno aprīlī ievadīt Eiropas mēroga “pilsoniskās konsultācijas”.
“Labāka eirozona”?
Iepriekš pieminētās turnejas gaitā Donalds Tusks, protams, bija piestājis Berlīnē, un pēc domu apmaiņas ar kancleri Merkeli pavēstīja par nepieciešamību “panākt vērienīgu budžetu, saprātīgu vienošanos par migrāciju un labāku eirozonu”. Bet to, kas Berlīnes uztverē ir labāka eirozona, varēs pateikt tikai pēc tam, kad būs izveidota Vācijas t. s. lielā koalīcija, kurā finanšu ministra portfelis apsolīts sociāldemokrātiem. Viņi ir krietni pretimnākošāki Elizejas pils ierosmēm nekā Merkeles kristīgo bloks. Taču koalīcijas valdības tapšana vēl nebūt nav garantēta, jo visu izšķirs SPD iekšējais balsojums jeb, citiem vārdiem, jau tā diezgan aizkaitināto ierindas sociāldemokrātu viedoklis.
Jebkurā gadījumā dažām Makrona idejām ir maz izredžu tikt īstenotām un vismazāk – par eirozonas parlamentu, kas nozīmētu pamatlīgumu pārrakstīšanu. Junkers jau pērn izteicās, ka “eirozonas parlaments ir Eiropas Parlaments”, turklāt šis konstatējums kļūs vēl acīmredzamāks pēc Apvienotās Karalistes aiziešanas. Vietu skaits EP samazināsies, būs korekcijas to sadalē un eirozonas valstu deputātu īpatsvars pieaugs. Tādējādi, kā uzskata ne viens vien, zūd jēga arī īpaša eirozonas budžeta ieviešanai, jo kamdēļ tāds veidojams, ja eirozonas ekonomiku pienesums ir 85% no Eiropas Savienības iekšzemes kopprodukta.
Turpretī varētu piepildīties jau agrāk izskanējušie ieteikumi par eirogrupas un eirozonas vadības reformu, kā arī par eirozonas ekonomikas un finanšu “superministra” posteņa iedibināšanu. Jo tagad reizēm pastāv neskaidrība, kas tad ir īstais eirozonas pirmais pilots – eirogrupas vadītājs, ekonomikas komisārs vai prezidējošās ES valsts līderis. Šī nenoteiktība ir īpaši bīstama krīzes situācijā, ko Eiropa pieredzēja 2008. gadā. Gan nav vienprātības, cik plašu darbības lauku “superministram” ierādīt. Saskaņā ar ambiciozāko versiju šī portfeļa īpašniekam vajadzētu būt arī Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniekam un Eiropas stabilitātes mehānisma pārraugam, kas nosaka eirozonas budžeta stratēģijas līnijas.
Visam nepietiks
Bet nākamā daudzgadu finanšu shēma (2021 – 2027) jeb ilgtermiņa budžets taps ierastajos strīdos. To iespaido divi apstākļi: breksits, kas radīs 12 – 15 miljardu eiro lielu robu gadā, un politiķu solījumi, tomēr, Tuska vārdiem, “panākt vērienīgu budžetu”. Krietni palielināt finansējumu, piemēram, “Erasmus” programmai, jaunatnes nodarbinātības veicināšanai un pētniecības un inovāciju programmām. Un veltīt vairāk līdzekļu drošībai un aizsardzībai.
Labos nodomus varētu īstenot, ja dalībvalstis atlicinātu ES budžetam nevis caurmērā 1% no IKP kā patlaban, bet, teiksim, 1,3 procentus, kā mudina Eiropas Parlamenta aplēses. Taču, ņemot vērā agrāko pieredzi, tas neliekas pārāk ticami. Tāpat kā bieži apsvērtā iespēja ierobežot piešķīrumus Kopējai lauksaimniecības politikai (gandrīz 40% budžeta jeb 400 miljardi) un kohēzijas politikai. Lai gan komisija KLP sakarā piedāvā apsvērt dažādus scenārijus – status quo variantu vai līdzekļu apjoma samazinājumu 15 vai pat 30 procentu apmērā.
Nav izklīdusi migla arī pār pēdējā laikā tik dedzīgi piesaukto aizsardzības politiku. Kanclere Merkele vairākkārt aicinājusi šajā jomā ņemt “likteni savās rokās”, tomēr nupat publiskotais Vācijas parlamenta ziņojums uzrāda pavisam bēdīgu ainu Eiropas ekonomiski varenākās valsts bruņotajos spēkos. Bundesvērā vairāk nekā 20 tūkstošu virsnieku vietas palikušas vakantas (kaut personālsastāva daudzums ilgstoši samazinājies), tehnikai trūkst rezerves daļu, neviena transportlidmašīna un neviena zemūdene nav darba kārtībā. Bundesvērs nespēj pilnā mērā – lielvalsts bruņotajiem spēkiem cienīgi – iesaistīties arī tajās militārajās misijās, kurās piedalās ES, piemēram, Subsahāras zemēs, kur galveno nastu uzņemas Francija. Bet ES nupat pirms Briseles neformālā samita nolēma piešķirt papildus 50 miljonus eiro šī reģiona piecu valstu (t. s. G5 – Mali, Burkinafaso, Nigēra, Čada un Mauritānija) kontingentam, kas apkaro teroristu grupējumus…
“Frontex” dati liecina, ka pērn robežas nelegālas šķērsošanas gadījumu skaits, salīdzinot ar 2016. gadu, sarucis par 60 procentiem, bet arvien ir satraucoši paaugstināts. Politiski migrācijas problēma turpina būt “vissarežģītākais jautājums”, ko apspriež katrā samitā. ES vadītājiem līdz jūnijam jāvienojas par komisijas 2016. gadā izstrādāto regulas priekšlikumu (Dublina IV). Tekstā ietvertā pieeja paredz izvairīties no situācijām, kad patvēruma meklētāji paši izraugās patvēruma valsti atkarībā no saviem ekonomiskajiem vai lingvistiskajiem apsvērumiem, bet uzņemti atbilstoši stingri noteiktai kārtībai. Paredzēts arī operatīvi izskatīt viņu prasību un neievilcināt viņu atgriešanu, ja patvērums nepienākas, kas attiecas, piemēram, uz personām, kuras ierodas no t. s. drošajām valstīm vai caur tādām. Karstākos strīdus izraisa dokumentā iekļautā iespēja bēgļus starp ES valstīm “pārdalīt”, ja kāda no tām saskaras ar pārmērīgu migrācijas spiedienu. Kā iepriekšējos pāris gados Grieķija un Itālija. Tas, protams, pārāk atgādina Eiropu politiski šķeļošās kvotas un attiecību saasinājumu sakarā ar 160 000 bēgļu pārmitināšanu.
Vadītāju programma, kā redzams, ir piesātināta. Bet to prasa centieni “saglabāt ES vienotību”, un laiks negaida.
