Rajevs: “Mums jāvinnē, lai krievi konflikta gadījumā gatavojas partizānu karam!” 152
Egils Līcītis, “Zemessargs”, AS “Latvijas Mediji”
Krievijā jau atskan balsis, ka Amerikai jāatņem Aļaska! Nevaldāmās imperiālistiskās tieksmes pēc krievu pasaules paplašināšanas līdz ar karadarbību Ukrainā liek domāt, ka Latvija atrodas piefrontes joslā. Ko darīt, lai droši tiktu aizsargāts katrs mūsu valsts zemes kvadrātmetrs un neviena krievu zaldāta zābaks te nespertu kāju?
Par šo tematu redakcijā sarīkojām apaļo galdu, kurā piedalījās Aizsardzības ministrijas (AM) parlamentārā sekretāre Baiba Bļodniece (“Attīstībai/Par”), militārie apskatnieki rezerves pulkvedis Igors Rajevs (“Latvijas Apvienotais saraksts”) un rezerves kapteinis Mārtiņš Vērdiņš.
Sāksim ar Ukrainas mācībām. Ko no tām gūt – militāri, civilās aizsardzības, citu pasākumu ziņā? Bļodnieces kundze regulāri dodoties uz Kijivu, Harkivu un piefrontes pilsētām un turot roku uz pulsa no AM puses.
B. Bļodniece: No mūsu skatpunkta Ukrainas mācību ir milzum daudz. Diemžēl militāri mācās arī Krievija un daudz ko ņems vērā, ja sāks jaunu karu kaut kur citur.
Mums Ukrainas notikumi pilnībā liek pārskatīt jēdzienu, ko nozīmē visaptveroša valsts aizsardzība. Jāgādā, lai katrs iedzīvotājs saprastu, kā rīkoties kara situācijā.
Nav jābaidās no šā vārda, mums kā sabiedrībai jāaptver, ka karš nepastāv vien vēstures mācību grāmatās un filmās. Kremļa impēriskās ambīcijas nemazinās. Iespējams, ka pat ar Putina nāvi nekas nemainītos, varbūt kļūtu pat sliktāk.
Mūsu kaimiņš ir agresīvs, neprognozējams, ar vēlmi sagrābt kaimiņvalstu teritorijas. Arī Baltijas valstis ir Krievijas nepamatoto pretenziju laukā. Labākais, ko varam darīt – mācīties no ukraiņiem, kam jābūt gataviem.
Jāskatās, kur ir bumbu patvertnes, vai medicīniskais sektors ir gatavs kara situācijai – skaidrs, ka pagaidām nav. Secinājumus pēc ukraiņu pieredzes iespējams izdarīt katram, sākot no pašvaldības vadītāja, turpinot ar ugunsdzēsēju un glābēju dienestu un mediķiem, beidzot ar ierindas pilsoni. Jo šīs mācības galīgi nav tikai militārās.
Cienījamie militārie eksperti, vai nav tā, ka “pēc Ukrainas” Latvijā jāparādās jaunām ieroču šķirām – līdzteku kājniekam, mehanizētajam kājniekam, artilēristam ierindā jābūt tankistam, pretgaisa artilēristam, drona pilotam?
M. Vērdiņš: Bruņoto spēku vienībām jābūt nokomplektētām pēc štata. Ne tikai pēc personāla, bet arī ar attiecīgo bruņojumu. Viens brīnumierocis neeksistē, visi viens otru papildina.
Manā ieskatā joprojām būvējam armiju ar XX gadsimta bruņojumu. Jāpāriet uz XXI gadsimta kara tehniku, lai mūsu vienības būtu ne tikai salīdzināmas ar pretinieku, bet galvastiesu pārākas tehnoloģiju jomā.
I. Rajevs: Piebildīšu, mums ir gan pretgaisa artilērija, gan artilēristi, jautājums, cik tādas vienības ir, cik labi sagatavotas, cik efektīvi spēj izmantot esošo sistēmu ugunsspēku un kā var sadarboties ar pārējām vienībām. Tā ir panākumu atslēga, jo efekts sasniedzams vien vienību kopdarbībā.
Bet, protams, vienkāršāk nosaukt to, kas mums ir, daudz garāks būtu saraksts ar to, kā mums trūkst un ko vajadzētu dabūt.
M. Vērdiņš: “No mana dīvāna” raugoties, ja visu apbruņojumu un sistēmas pirksim, vajadzēs ilgus gadus, kamēr sasniegsim nepieciešamo līmeni.
Jau tagad, izmantojot diplomātiskos, politiskos sakarus, būtu jāpanāk, ka mēs piedalāmies NATO operācijās ar savu personālu, bet ar partneru aizdotu, uzdāvinātu, ar ļoti izdevīgiem noteikumiem pārdotu bruņojumu. Jo to mums vajag TAGAD!
B. Bļodniece: Lielvārdē izvietotā Spānijas pretgaisa aizsardzības sistēma NASAM ir solis šai virzienā. Sabiedroto brigāde Kanādas vadībā nenāk tikai ar cilvēkiem, bet ar ekipējumu, aprīkojumu.
Nevaram paļauties uz to vien, ka citi atvedīs, ir virkne lietu, īpaši no dārgā gala, ko iegādāsimies kopīgi ar Igauniju un Lietuvu. Tātad viens no trīs Madrides samita apstiprinātajiem austrumu flanga aizsardzības pīlāriem ir visa nepieciešamā smagā bruņojuma un tā rezervju glabāšana tieši pie mums, lai krīzes gadījumā nav jātērē mēneši un to atvešanai, loģistikai, kas kara laikā būs apgrūtināta.
Šīs vienošanās ietvaros Latvijā jau sāk tikt nogādāts bruņojums. Tas ir ļoti svarīgi. Bet, protams, bruņojuma nekad nevar būt par daudz, un mēs darām visu, lai saprātīgi izmantotu mūsu pašu budžetu.
Vai Ukrainas pieredze neliecina, ka jāgatavojas arī partizānu karam?
I. Rajevs: Pagaidām tas notiek vietām, Hersonas apgabalā, Melitopolē, bet nepietiekamā līmenī. Jāsaprot, okupētās teritorijas pa lielai daļai ir prokrieviskās, piemēram, Krimā nebūs nekāda partizānu kustība.
Vai mums jāgatavojas iet partizānos? Mēs ko? Gatavojamies zaudēt karalaukā? Domāju, mums jāvinnē, lai krievi konflikta gadījumā gatavojas partizānu karam!
M. Vērdiņš: Atkarīgs, ko saprotam ar partizāniem. Ja pēc Otrā pasaules kara prakses, tad šāda veida pretestība nav iespējama. Mežabrāļu kustība, bunkuri – 21. gadsimtā būs visai apgrūtinoši.
Šodien partizānu karš izpaustos kā informācijas ievākšana okupētajā teritorijā, otrs – dziļie reidi, ko veic speciālo operāciju spēki, iespējams, ar vietējo iedzīvotāju atbalstu.
Miera laikā svarīgi izskaidrot cilvēkiem, ka nesadarbošanās ar iebrucējiem kara gadījumā pats par sevi ir solis pareizā virzienā, daļa no pretošanās kustības.
I. Rajevs: Taisnība, viens no lielākajiem biediem, izceļoties karadarbībai, ir kolaboranti, kas iet un darbojas ienaidnieka labā.
B. Bļodniece: Būtiskākais ir visaptveroša valsts aizsardzība. Tā ir sapratne, ka jāiesaistās katram indivīdam, uzņēmējam, pašvaldību darbiniekam, lai aizsardzība funkcionētu kopumā. Ukrainā nozīmīga loma ir politiskajai vadībai, mobilizējot savus cilvēkus un nodrošinot starptautisko palīdzību.
No svara ir civilā aizsardzība. Militārās spējas. Psiholoģiskā noturība un augsta organizētība. Visaptverošajā aizsardzībā ietveru arī ukraiņu tantiņu, kura izcepa pīrādziņus ar žurku indi un pacienāja krievu okupantus.
Atbalstu Rajeva kungu, ka karā vinnēsim, bet neizslēgsim variantu, ka daļa teritorijas tiek okupēta. Jāgatavo arī sliktākais scenārijs, līdzīgi kā Ukrainā.
I. Rajevs: Piekrītu, bet jāsaprot, ka tas būs īslaicīgi, teritorija tiks atbrīvota. Nezinām, kāda Krievijas armija izskatīsies pēc desmit gadiem.
Nezinām, ar ko beigsies karš Ukrainā. Cerēt par iznākumu ir viena lieta, redzēt, kas notiks reāli, – pavisam cita. Bet absolūti skaidrs, ka arī pēc desmit gadiem NATO sabiedrotie viennozīmīgi spēs pieveikt agresoru.
Beigu beigās uzvarēsim mēs, un par to ir jābūt pārliecinātiem visiem Latvijas cilvēkiem, īpaši tas jāapzinās kolaborantiem.
M. Vērdiņš: Tas nenāks par labu, ja Krievijas armija būs mācījusies un apguvusi kauju pieredzi. Bet otrs – ticamāk, ka netiks klāt augstajām, mūsdienīgajām tehnoloģijām, tāpēc attīstīs to, ko labāk prot, – arī 21. gadsimtā brauks ar novecojušu bruņutehniku, šaus ar ne pārāk precīzām raķetēm.
To būs daudz, jo militāri rūpnieciskais komplekss ir spējīgs ražot, un, ja valsts pāriet uz militārām sliedēm, kara gadījumā uz militāro pasūtījumu pavērš visu industriju.
Runājot par personālu, šobrīd Krievija karo ar nemobilizētu vai daļēji mobilizētu karaspēku, bet vēl ir miljons pirmās kārtas iesaucamo – daļēji sagatavoti speciālisti, kurus vajag papildus nedaudz apmācīt.
Cits moments, Krievijas militārās stratēģijas doktrīnā iecirsts zelta burtiem – kari jāizkaro ne savā, bet svešā teritorijā. Ņemot vērā mūsu ģeogrāfisko novietojumu, konflikts var izcelties kaut kur Polijā, bet atsitiens – nākt arī pār Latviju.
B. Bļodniece: Protams, Krievija nevar uzvarēt NATO, bet mūsu mērķis, stiprinot aizsardzības spējas, ir panākt, lai krievu armija negribētu un nevarētu spert kāju uz mūsu zemes.
Redzējām, kas notika Bučā un citviet. Tas ir mūsu darbs tuvākajos gados, kamēr ukraiņi karo mūsu vietā, nepieļaut, ka krievi sper soli kaut centimetru pār robežām, un sliktākajos murgos nevēlētos, ka viņi īsteno tās zvērības, ko piedzīvojuši civilisti ukraiņi.
Melnajā scenārijā nāksies pieņemt lēmumu par vispārēju evakuāciju, lai neviens iedzīvotājs neciestu no krievu karaspēka ienākšanas.
Vai vēl viena no Ukrainas mācībām nav, ka pilsētu aizsardzībā, evakuācijas organizēšanā, pretošanās nodrošināšanā, postījumu likvidēšanā ļoti svarīga persona ir pašvaldības vadītājs, vietējais mērs?
Mērs kopā ar ugunsdzēsējiem, glābējiem. Civilā aizsardzība ir lieta, kam esam pievērsuši tikpat kā nulli uzmanības. Labākajā gadījumā ir uzrakstīti plāni, nolikti plauktā.
Ukrainā administrācijas pārstāvji kļūst par kara administrāciju un kā tādi automātiski par okupantu mērķi, apdraudēti kopā ar ģimenes locekļiem. Lēmumu pieņēmējus virknē gadījumu paņēma gūstā, mēģinot piespiest padoties vai sadarboties. Mūsu pašvaldību vadītāji saka – X stundā pateiks, ko darīt.
Nē, pašiem jābūt gataviem parūpēties par cilvēkiem, evakuēt no gruvešiem, sniegt cietušajiem medicīnisko palīdzību. Kā teica Harkivas mērs, sākoties krievu uzbrukumam, paralēli militārajiem mērķiem iebrucēji orientējās uz civilajiem.
Pirmkārt, lai iznīcinātu siltuma padevi un ūdens apgādi, lai pārtrauktu sakarus un elektrības piegādi. Šāva mērķtiecīgi, lai izraisītu paniku, atstātu bez siltuma, gaismas, ūdens. Armija tajā brīdī palīdzēs? Nē, armija karos! Tāpēc, mīļie, mums ir gads, divi, lai stiprinātu civilo aizsardzību.
Ko darīt ar tādu pilsētas galvu kā Elksniņš, kurš Daugavpilī piedalās baltkrievu konsulāta sarīkotās svinībās, atbalstot režīmu, kurš baro karu?
Traģiski – nerodu citu vārdu, lai raksturotu notikušo. Pašvaldībās ievēlētiem cilvēkiem būtu pēdējais brīdis attapties, ka valsts drošība ir kopējā drošība, arī Daugavpilī.
Acīmredzami Elksniņa kungs neizrāda Latvijai orientētas tendences. Tieši pretēji – nu jau gluži atklāti demonstrē simpātijas pretiniekiem. Šobrīd es vērtētu to kā draudu mūsu drošībai.
I. Rajevs: Mums ir labi strādājoši drošības dienesti, kuri tiek galā ar uzticētiem uzdevumiem. Un diez vai Elksniņa kungam pieejama informācija, kurai nevajadzētu būt viņam pieejamai.
Cilvēkiem, kuri dzimuši Latgales reģionā, vajadzētu saprast, vai esat piederīgi Latvijai vai kam citam. Izvēle jāizdara jau šajās vēlēšanās, pasakot, kurā robežas pusē esat.
Esam maza valsts, kur katrs pilsonis ir zelta vērts. Jāstrādā, vairāk jārunā, jāpārliecina, lai maksimāli daudzi būtu mūsu pusē. Lai neklausītos muļķības un spētu kritiski izvērtēt informāciju, ko raida no pārrobežas.
B. Bļodniece: Manai izpratnei par Elksniņa kungu un par otru saskaņieti Rēzeknes mēru Bartaševicu punktu pielika Zemessardzes Latgales brigādes svinības par godu pastāvēšanas 30. gadskārtai.
Pirms tam godināja brigādes citos Latvijas novados, un visur bija klāt visu pašvaldību pārstāvji. Ne Rēzeknes, ne Daugavpils mērs uz svinībām neieradās, un tas ir nopietns signāls, ko viņi domā par valsts aizsardzību.
M. Vērdiņš: Minētie politiķi ir demokrātijas produkts. Par viņiem balsojuši vēlētāji.
Ja pieņemam, ka saskaņiešus ievēlēja Krievijas propagandas iespaidā, nepieciešams radīt savu, pakāpi labāku un kvalitatīvāku, ne tik trulu aģitāciju. Vajag diskutēt un skaidrot, bet konkrēti tēmēta plāna ietvaros, kuram ir nosprausts sasniedzams mērķis.
Ja ir propaganda, jābūt kontrpropagandai.
Pārcelsimies augstākās sfērās. Pēc notikušā NATO Madrides samita mājās atgriezies kara ministrs Pabriks paziņoja – esam ļoti apmierināti, saņēmām, ko vēlējāmies. AM viedoklis zināms, bet kā vērtē eksperti – vai tas ir tas, kas gaidīts?
I. Rajevs: Pozitīvais ir, ka dabūjām brigādes nosaukumu un garantijas spēku palielināšanai. Ko nedabūjām? Divas lietas. Pirmā, nav pieņemts lēmums, ka NATO spēki te atradīsies pastāvīgi, nevis rotēs. Tas ir mērķis, uz ko jātiecas.
Otrā, Latvijai nav vajadzīgi papildu kājnieku bataljoni. To, ja skaitām ZS, ir pietiekami. Vajadzīgas kaujasspējas, kuras patlaban iztrūkst.
Pozitīvs paraugs ir NASAM sistēma, bet tā ir viena no daudzām nepieciešamībām, uz ko specifiski jāvērš uzmanība. Ļoti bieži ir svarīgāk dabūt mazu izlūkošanas vienību, kura dos pareizo informāciju pareizā formātā un pareizā laikā, nekā kājnieku bataljonu.
Ja gribam papildspēkus, izrādās, nav kur tos novietot un trenēt. Vai nevajadzēja savlaicīgāk, apsteidzošāk rīkoties, sagatavojot poligonu, kazarmas? Pabriks tagad sola atbraukušajiem karavīriem telšu pilsētiņas…
M. Vērdiņš: Karavīri raduši dzīvot sarežģītos apstākļos, un tās nav brezenta teltis no tūristu nometnēm. Jāceļ moduļu mājokļi, nevis kazarmas uz kapitāliem pamatiem, kas piesietas konkrētai vietai ar zināmām ģeogrāfiskām koordinātām.
I. Rajevs: Atbildot uz to, vai nevajadzēja sagatavoties iepriekš – nē, jo tā būtu naudas izšķiešana. Ja papildinājums nenāk, kam jūs taisāt jaunās kazarmas un jaunu poligonu. Vai nav labākas lietas, kurās ieguldīt? Organizēt vajag pēc lēmuma pieņemšanas.
Ķersimies klāt galvenajam jautājumam – nolemts dibināt valsts aizsardzības dienestu. Tas domāts, lai stiprinātu Latvijas aizsardzības spējas, padziļinātu bruņoto spēku rezerves jaudu, bet dažas militārpersonas apgalvo – dienests neko nedodot vai pat vājinot bruņotos spēkus!
B. Bļodniece: Mums nav izvēles, ir vajadzīga 40–50 tūkstošu rezerve ar militāri sagatavotiem cilvēkiem, lai ar pašu spēkiem stātos pretim krievu armijas sakopojumam, kamēr palīgā piesteidzas sabiedrotie.
Papildu militārajai apmācībai tiks piedāvāts arī alternatīvais civilais dienests. Somijas piemērā ap 20% izvēlas alternatīvo dienestu, un sākumā runājām, cik milzīga loma kara laika ir ugunsdzēsējiem, medicīnas sektoram.
Tāpēc civilais dienests ir tikpat nozīmīgs kā militārais. Trešā lieta ir sabiedrības līgums un integrācija.
VAD, radot sajūtu visos, ka šī ir mūsu valsts, kura jāsargā, var būt labs integrācijas mehānisms – gan mūsu vēstures stāstos, gan smeļoties pieredzi no ukraiņu komandieru un karavīru varonības.
I. Rajevs: Pašlaik šis nav plāns VAD veidošanai, bet ļoti jēls redzējums. Vienīgā lieta, kurai varētu 100% piekrist, ir sākotnējais ierobežotais iesaukums – 500 un 500 jaunkareivji.
Viņi tiks brīvprātīgi atlasīti un ļaus aizpildīt visus caurumus, kādi patlaban ir sauszemes spēku brigādē. Arī Gaisa un Jūras spēkos, kur skaitliskais sastāvs ir galēji minimāls. Papildu tūkstoš karavīru neuzliks lieku slogu uz Bruņoto spēku sistēmu, jo viņiem ir gan izvietojums, gan poligons – BS spēj absorbēt tādu daudzumu.
Bet ir problēma, ka tie, kas izies šo dienestu, veidos nepietiekošu rezervistu skaitu. Jāsaprot, ka, papildinot profesionālo armiju ar obligātā dienesta karavīriem, visās atslēgpozīcijās šais vienībās būs profesionāļi. Iesauktie nosacīti aizpildīs munīcijas pienesēja un ložmetējnieka palīga vietas.
Īstermiņā tā var risināt komplektācijas problēmu un uzlabot apmācību, bet ilgtermiņā tā neveido nepieciešamo mobilizācijas rezervi. Igaunija būtu tas piemērs, uz kuru skatīties.
Kas man plānā nepatīk? Tas prasīs resursu ieguldīšanu. Aizsardzības budžets ir tik liels, cik ir – 2,5 procenti. Vienīgā vieta, no kurienes paņemt naudu straujam personāla izmaksu kāpumam, iesaukto uzturēšanai, bāzu veidošanai, ir no armijas modernizācijas un jauno ieroču sistēmu iegādes līdzekļiem.
Bet tas šobrīd Latvijai ir vitāli nepieciešamākais! Tas ir lielākais mīnuss plānā radīt VAD.
B. Bļodniece: Apzināsimies – ar esošo rezervi nepietiek. Ja ar esošām rezervēm knapi varam sagrabināt 20 000 vīru dažādās uniformās pie ieročiem, tas vienkārši ir par maz.
Ukrainas piemērs liecina – jāsper straujāki soļi, jārunā par papildu finansējuma piesaisti. Bet izmaksas nav tik lielas, kā minējis, piemēram, NBS komandieris Kalniņš. Nākamos divus gadus pilnībā iztiekam ar esošo infrastruktūru un esošo budžetu, neko neatņemot modernizācijai.
Attiecībā uz iesaukuma 3., 4., 5. gadu, kad gribam tikt pie 5–6 tūkstošiem jauniesaukto, kas iziet cauri vienpadsmit mēnešu apmācībai, tas prasīs papildu resursus – no 50–70 miljoniem līdz 120 miljoniem pēdējā gadā.
Nevaram gaidīt, ka Latviju brauks sargāt NATO karavīri, nebūdami gatavi to darīt paši. Profesionālā dienesta karavīru skaitu būtiski audzēt arī nevaram, jo, vienkārši pieņemot cilvēkus no iekšlietu sektora, nekādā mērā valsts aizsardzība neuzlabosies.
Diez vai būs vairāk par 7500 armijas profesionāļiem, jo esam tik lieli, cik esam. Tāpēc jāiet uz Somijas modeli, kas cilvēku resursu izmanto visefektīvākā veidā.
Tas neatceļ BS modernizāciju, jo pateikt, ka armiju modernizēsim, bet cilvēkus tai negatavosim, ir tuvredzīgi un neiespējami. Aizsardzības dienests izvēlēts kā saprātīgākais veids, kā šīs lietas sabalansēt.
I. Rajevs: Elementārs jautājums – cik Latvijas karavīru tagad atrodas Ādažu bāzē?
B. Bļodniece: Sauszemes brigāde nepilnā sastāvā.
I. Rajevs: Tas nozīmē, ja iesaucat divreiz vairāk karavīru, vajadzēs divas Ādažu lieluma bāzes ar poligoniem, kur cilvēkus gatavot. Cik tas maksās, kur ņemsim naudu – tās ir detaļas, kuru dēļ sākotnēji labie nodomi var izplēnēt.
M. Vērdiņš: Līdz šim apspriežam vienu “skrejlapiņu”, VAD koptēla ieskicējumu. Piedāvāju sagaidīt likumprojektu, MK noteikumus un normatīvos dokumentus, kuros parādīsies detaļas.
Esmu piedalījies daudzās diskusijās, kur AM kvalificēti pierādīja, kāpēc obligātais dienests nav vajadzīgs. 2017. gadā atceros AM valsts sekretāru Garisona kungu ar rādāmkoku un slaidiem argumentējam par 200 miljonu dārdzību, kāda būšot nepieciešama ap 1000 iesaucamajiem gadā.
Nav domājams, ka toreizējie pārsimt miljoni pārvērstos par gandrīz miljardu, ko piesauc armijas komandieris, nākamgad. Militārajam dienestam ir divas šķautnes – viena, ka aizpildām brīvās, šobrīd neaizpildītās štata vietas. Otra “projekta” daļa ir, ka demobilizējoties šie cilvēki nonāk rezervē un viņi ir gadu mācījušies, trenējušies.
Ik gadu noliekam rezervē pa tūkstotim sagatavotu karavīru, kurus vajag vien “piemācīt” reizi piecos gados. Paklausoties NATO oficiālos plānus, saprotot, ka pastāvīgi sabiedrotie karavīri te neatradīsies, ir jāapzinās, ka 30 dienas nāksies karot pašu spēkiem. Gribētos mazāk, bet var sanākt vairāk.
Pulkveža kungs piekritīs, ka noturēt aktīvās kaujas darbībās vienību ilgāk par nedēļu nav iespējams. Tā jārotē, jāmaina, jāpapildina. Pat izliekot pirmajās līnijās labāko, kas mums ir, kara sākumā – pēc nedēļas vajadzēs “baseinu”, no kurienes smelt papildinājumu. Ieskatoties problēmas dziļuma bezdibenī – Igaunijā šobrīd ir desmitiem tūkstoši rezervistu, jo OMD nekad nav izbeidzies.
Lietuva, kur 2015. gadā atjaunota karaklausība, arī ir desmiti tūkstoši. Pēc Latvijas normatīvajiem aktiem, 2025. gadā rezervē jābūt 6000 apmācītiem karavīriem. Tā ir desmitkārtīga atšķirība no kaimiņiem! Tas ir acīmredzami aizpildāms robs!
Dažreiz saka – daudzi iesaukuma vecuma jaunieši nav patrioti. Ukrainā arī daudzi nebija proukrainiski, taču divas dienas pēc kara sākuma nācija saliedējās, visi kļuva par patriotiem!
Nav noslēpums, ka viens no iemesliem, kāpēc mums nav OMD, ir – lai ieroči nenokļūtu politiski neuzticamu cilvēku rokās. Vai ir pamats domāt, ka notiks integrācija un necelsies etniskie konflikti, ja gadu desmiti, kas līdz šim ieguldīti nācijas saliedēšanā, nav uzskatami par īpaši veiksmīgiem?
B. Bļodniece: No 2024. gada skolās paredzēta aizsardzības mācība. Skolās, kur jau notiek šīs stundas, ir ļoti labi rezultāti.
Nerunājot par to, ka bērni zina, kā rīkoties krīzes situācijā – viņi ir gatavāki piedalīties vēlēšanās, maksāt nodokļus, aizsargāt valsti.
Otrs, kam ticu – ka kopdarbība vieno vairāk nekā jebkādas sarunas. Vai jaunieši izvēlēsies militāro vai alternatīvo dienestu, vai piecus gadus apmācībās Zemessardzē – tik un tā radīsies sajūta, ka tā ir MŪSU valsts, kuru kopā gribam sargāt. Nevis dalīties “mēs”, “viņi”. Vienmēr būs kāda daļa, līdzīgi kā arī pašlaik Ukrainā, kas skatīsies ar sentimentu uz Krieviju, bet jāmeklē veids, kā pārējiem būvēt valsti kopā.
M. Vērdiņš: Mūsu militārais dienests ir tik maziņš, ka tie, kuri negribēs vai kurus mēs negribēsim redzēt, – bez viņiem iztiksim. Un daudz atkarīgs no instruktoriem, cik profesionāli viņi strādā. Ir piemērs – Igaunija, kur integrācija darbojas sekmīgi, visi dien, saliedējas, problēma nepastāv.
I. Rajevs: Nav taisnība, ka obligātais dienests bija slikts. Komandēju šīs vienības no 1992. līdz 2006. gadam – nebija labāk integrētas institūcijas Latvijā par Bruņotajiem spēkiem!
Nekur citur dažādu tautību cilvēki nesadzīvoja kopā tik labi kā armijā, obligātajā dienestā. Viņi iemācījās valodu un mīlēt dzimteni, viņus iemācīja kopā saliedēti rīkoties. Neatceros nevienu etnisku konfliktu.
Var paraudzīties arī uz latviešiem, kuri sūdzas – valsts manā labā neko nav darījusi, neko nav devusi. Tāpēc es ar ieroci rokā netaisos valsti aizstāvēt.
B. Bļodniece: Tie ir atsevišķi komentāri. Vairākums uzskata, ka prasmes aizstāvēt dzimteni ir jāapgūst. Uzreiz nevar cerēt uz atsaucību kā Somijā, kur dienēšana armijā pastāv vairāk nekā 70 gadu.
Un nav jādomā, ka VAD kaut attāli atgādinās padomju laikā “krievu” iesaukumā piedzīvoto ģedovščinu un pārējās izdarības.
Atvaļinātie komandieri apgalvo, ka daudzi jaunie latvieši atvadīsies no Latvijas pilsonības, dzīvošot ārzemēs, bet armijā nedienēšot. Jo – sagraus karjeru, izjauks studijas.
Neko negraus un nesajauks. Kas nevēlas ziedot 11 mēnešus, laipni lūgti ZS apmācībās 20 dienas piecu gadu garumā. Ja kāds gatavs upurēt pilsonību tikai tāpēc, ka prasa apgūt zināšanas, kā aizsargāt tēvzemi, ir liels jautājums, vai tādi pilsoņi vajadzīgi.
M. Vērdiņš: Tikai 20 dienas gadā šķiet pārāk maz, vai neveidosies tāds otrā svaiguma kareivis ar nepietiekamu sagatavotību. Un vai AM neparedz disbalansu, kad lielā daļa aizies citu alternatīvo ceļu un mazākā daļa iesaucamo izvēlēsies militāro sagatavotību?
Turklāt pie demogrāfiski dilstoša iesaucamo skaita.
B. Bļodniece: Latvijas Darba devēju konfederācijas analītiķis Hermanis aplēsis, ka vecuma kategorijā no 18 līdz 27 gadiem ir 90 tūkstoš jauniešu. Ja no tiem nevaram dabūt 1%, tad tiešām ir slikti ar mūsu valsti.
I. Rajevs: Jāsaprot, ko gribam sasniegt ar iesaukuma otrajā fāzē minēto aptuveno rezervistu skaitu – 50 000.
Tās ir divas pilnas divīzijas. Iedomājieties, cik ekipējuma jāpērk, lai tās spētu karot? Vai mums nepieciešamas novecojušas sistēmas vai tādas, kuras spējīgas reāli ko darīt? Cilvēku skaita pieaudzēšana bez pienācīgas apgādes ar bruņojumu, ekipējumu ir ceļš uz nekurieni.
B. Bļodniece: Mums nav laika bezgalgarai diskusijai, kā radīt valsts aizsardzības sistēmu. Zinām, trūkst cilvēkresursu, trūkst aprīkojuma, trūkst pretgaisa aizsardzības sistēmu, bet rīkosimies izlēmīgāk. Jāvienojas par fundamentāliem soļiem un tie jāsper.
I. Rajevs: Kad 2017. gadā sāka rakstīt aizsardzības koncepciju, diskusijas par OMD nolīdzināja, kā pārbraucot pāri ar tanku. Šodien jūs vienkārši pasakāt – mainām visu par 180 grādiem, lieliski, darām tā.
Un tas ir iekšējās apspriešanās rezultāts ministrijā. Vajadzīga plašāka diskusija ar sabiedrību, ar ekspertiem, valdībā, koalīcijā.
B. Bļodniece: Mēs to arī darīsim.
M. Vērdiņš: Manā burbulī gandrīz visi atbalsta VAD ideju, bet norūpējušies, ka izpildījumā to var izkropļot līdz nepazīšanai un pāri nekas nepaliek.
Lietuvā novērota interesanta lieta. Tur “brīvprātīgi obligātā” dienesta ideju ar savu autoritāti dabūjusi gatavu prezidente Daļa Grībauskaite, bet lielākā opozīcija bijusi Bruņoto spēku augstākajos slāņos.
Viņi saskatīja lielas galvassāpes no pārkārtojumiem un apdraudējumu karjerām. Tīri matemātiski ņemot, vairojot karavīru skaitu, pieaug ārkārtas situāciju un ekscesu skaita iespējas, par ko atbild augstākie komandieri.
Latvijā pagaidām nav saskatāma augstākā autoritāte, kas uzņemtos VAD idejas izvadīšanu cauri krācēm, straumēm un akmeņiem līdz rezultātam.
