Olafs Zvejnieks: Jaunā valdība būs labējāka nekā iepriekšējā. Kā tas varētu ietekmēt ekonomisko politiku? 30
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lai kā vērtē pagājušo Saeimas vēlēšanu rezultātus, ir acīm redzami, ka nākamā valdība būs krietni labējāka nekā iepriekšējā. Kā tas ietekmēs vai varētu ietekmēt valsts ekonomisko politiku?
Neviens nenoliedz, ka nākamās četrgades centrālais jautājums būs – kā tikt pie lētākiem energoresursiem, jo pašreizējās cenas mēs diez vai ilgi spēsim izturēt. Tā gan nav Latvijas lokālā problēma, bet gan visas Eiropas problēma – ASV un Kanādā gāze šobrīd maksā 6–10 reizes lētāk nekā Eiropā, un tieši tāpat Eiropa maksā apmēram divas reizes dārgāk par sašķidrināto gāzi nekā Ķīna un pārējā Āzija – tieši tāpēc arī sašķidrinātās gāzes kuģi šobrīd peld uz Eiropu.
Taču nepieciešami arī lokāli risinājumi – tādēļ jādomā, ka “Latvenergo” plānotie sauszemes un jūras vēja parku projekti enerģiski virzīsies uz priekšu. Tiesa gan, Eiropas Komisijas plānotās papildu nodevas enerģētikas uzņēmumiem var iezāģēt “Latvenergo” peļņai un mazināt banku apetīti kreditēt šos projektus, taču jācer, ka ne uz ilgu laiku.
Tāpat diez vai radīsies būtiski šķēršļi nule kā nacionālo interešu objekta statusu ieguvušā Skultes sašķidrinātās gāzes termināļa attīstībai. Tiesa gan, valdībai šajā sakarā varētu būt jāpieņem divi būtiski lēmumi – neattiecināt uz šo objektu pilnu ietekmes uz vidi novērtējumu un dot kaut kādas garantijas par šīs gāzes pirkšanu, no kurām valdība līdz šim veiksmīgi izvairījusies.
Katrā ziņā šie divi aspekti tiek minēti kā būtiskākie šķēršļi Skultes termināļa attīstībai, un tuvākajā nākotnē kļūs redzams, cik ļoti Latvija grib šo objektu. Līdztekus tam īsta brūce Latvijas ekonomiskajā ķermenī ir zemā energoefektivitāte it visur. Līdz šim stimulu to paaugstināt ir bijis maz, un diemžēl šī joma ir bezdibenīga muca – pat gāžot tajā simtiem miljonu eiro, kaut cik manāmus rezultātus varētu cerēt sasniegt pēc gadiem desmit vai divdesmit, kas krietni mazina politiķu entuziasmu investēt tajā.
Otrs interesants ekonomiskās politikas jautājums būs – kā atgriezties pie finanšu disciplīnas. Pēdējos dažus gadus Krišjāņa Kariņa valdībai problēmu pārvarēšanai bijis līdzeklis, ar kuru reti kura valdība varējusi lepoties.
Proti, pateicoties Covid-19 dēļ atvieglotajiem finanšu disciplīnas noteikumiem ES, Kariņa valdība ir varējusi visas problēmas “aizliet” ar naudu. Daļēji šī politika ir arī vainojama pie pašreizējā inflācijas viļņa, kaut gan tas nav galvenais inflācijas iemesls. Taču finanšu ilgtermiņa laika prognoze vasarā sāka mainīties, un vadošās centrālās bankas ir sākušas paaugstināt bāzes procentu likmes.
Tā būs ilgtermiņa politika inflācijas apkarošanai, un līdz ar to var teikt, ka lētās naudas laiki, kas ilga apmēram desmit gadus, ir beigušies un sākušies dārgās vai vismaz krietni dārgākās naudas laiki. Tas nozīmē, ka valsts parādus audzēt vairs nevarēs un katrs eiro pirms iztērēšanas būs jāapgroza rokās daudz rūpīgāk. Kā ar to veiksies krietni labējākai valdībai nekā iepriekšējā – skatīsimies. Taču skaidrs, ka viens no balstiem, kas nodrošināja Kariņa popularitāti šajās vēlēšanās, nākamajās vairs nedarbosies.
Trešais interesantais ekonomiskās politikas jautājums ir valsts konkurētspējas atjaunošana, proti, politika, kas ļautu samazināt arvien pieaugošo atpalicību no Igaunijas un Lietuvas ekonomiskajiem rezultātiem un algām, kas arvien vairāk atraujas no Latvijas realitātes. Kā pirmais šāds pasākums tiek minēta darbaspēka nodokļu samazināšana – augstāku darbaspēka nodokļu dēļ investoriem uzņēmuma darbināšana Latvijā izmaksā dārgāk, un tas bremzē investīcijas.
Diemžēl ar nodokļu samazināšanu Latvijā iet daudz grūtāk nekā ar paaugstināšanu – ap šo jautājumu valdības, partijas un ietekmes grupas “dejo” jau gadus desmit, un vienīgais taustāmais rezultāts ir nodokļa pazemināšana par 1% relatīvi nesen. Ar to nepietiek, un raudzīsim, kā labējai valdībai veiksies šajā jautājumā, jo budžets jau jāpiepilda būs jebkurā gadījumā.
Vēl pie interesantiem un sarežģītiem jautājumiem varētu pieskaitīt divus citus. Pirmkārt, valsts sadarbība ar tās galveno ekonomisko motoru – Rīgas pilsētu. Tā bija draņķīga, citādi pateikt nevar, mēra Nila Ušakova laikā un, visiem par pārsteigumu, kļuvusi vēl draņķīgāka Mārtiņa Staķa laikā. Vai divos gados, kas palikuši līdz pašvaldību vēlēšanām, var kaut ko vērst par labu – tas ir labs jautājums.
Otrkārt, Latvijai neiet labi ar izglītības politiku tās ekonomiskajā dimensijā, proti, kvalificēta darbaspēka sagatavošanu tādā daudzumā, kā to pieprasa darba tirgus. Pārāk daudz spēka tiek tērēts cīņām ap krievu valodas vietu izglītības sistēmā un skolotāju algām, bet darba tirgum nepieciešamais rezultāts paliek šo cīņu ēnā. Diemžēl arī šī ir joma, kur jebkādi rezultāti, pat pieņemot pareizus lēmumus, gaidāmi tikai pēc gadiem desmit, tādēļ šo problēmu aktualitāte nobāl citu priekšā.
