Monika Zīle: Soctīklos spriež, ka kādam Golubevas “korišam” doktora disertācija par naida runu un tad nu… 67
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Katrs bezpartejiskums ir mākslots. Cilvēks vienmēr ir partejisks. Jo pats bezpartejiskums ir partejisks.” Georgs Kristofs Lihtenbergs
Kārtējā administratīvi teritoriālā reforma (ATR) noslēgusies – vēlēšanas pagātnē, amati gandrīz visās jaunajās domēs sadalīti, un caur “Latvijas attīstībai” (“LA”) par galveno VARAM kļuvušais Arturs Toms Plešs tālrādes ekrānā noskaitījis cerīgu nākotnes redzējuma tekstiņu: ka tagad valsts plaušas iegūs jaunu elpu, viss plauks un krāšņi uzziedēs.
Ne gluži šādiem vārdiem, bet tādā noskaņā. Tiesa, bez pārliecības un sasteigti.
Jo kaut ko taču no ministra tribīnes vajadzēja paust, turklāt reforma bija viņa priekšgājēja, politiskā domubiedra un vēl nesenā partijas vadītāja Jura Pūces projekts, ar kura starpniecību bija cerēts paplašināt “LA” ietekmi novados, lai pirms 14. Saeimas vēlēšanām savējo listes reklamēšanas naudai pievienotu administratīvo resursu.
Var jau dievoties, ka tā nebija – nu, ko jūs, kartes pārzīmēšana tikai valsts interešu labad! –, bet skaļās publiskās nopūtas par izsapņotajam pretēju iznākumu apstiprina: notikušas kārtējās politiskās spēles.
Gluži kā iepriekšējā ATR, kad to iniciēja nebūtībā aizgājusī Tautas partija.
Nu, bet viss atkal noticis un dzīvot kopā jāsāk arī pret savu gribu saprecinātajiem. Patiesībā jau nekur starp partneriem nav tāda naida, kas traucētu atrast kopīgu valodu.
Pašvaldību domēs visi pazīst vietējās problēmas tuvplānā un veiksmīgāk vai kūtrāk arī līdz šim tās risinājuši. Droši vien tādēļ sociālajos tīklos pavisam nedaudzi piebalso žēlabām, ka tauta, lūk, atdevusi varas grožus “vecajiem vēžiem”, nav iestājusies par Eiropas vērtībām un noraidījusi pārmaiņas.
Bet vai pārmaiņu jēdziens, kas dziļākajā būtībā simbolizē augstāku attīstības pakāpienu, mūsu varnešu neapdomībās un politiskajās “trumpošanās” nav izniekots tik bieži un pat piesmiets tā, ka ieguvis pretēju, bažu vēstneša un pat biedēkla veidolu?…
Radiniece no Sēlijas mazpilsētas pauž gandarījumu, ka jaunievēlētajā domē darbosies arī bijušās pašvaldības vadītājs – ļoti atsaucīgs, ziemā pēc pirmā iesnieguma norīkojis amatniekus, kuri ne tikai iestikloja vienu tukšo pagraba logu, bet visiem nomainīja drūpošos rāmjus, un māja tagad izskatās sakopta.
Jā, nu iztēlē redzu sarkastiski vīpsnājam neviennozīmīgu starptautisku konvenciju un deklarāciju atbalsta karognesējus: cik piezemēts pašvaldības aktivitāšu vērtējums – vecs pagraba logs salabots! – mūsdienas diktē plašākus mērogus, ir jāskatās globālāk, jo dzīvojam Eiropā.
Protams, dažu labu reizi der atgādināt šo piederību. Taču bieži daudzinātajās Eiropas vērtībās ietilpst arī sakoptas daudzdzīvokļu ēkas, gludi pagalmi un apgaismotas kāpņu telpas.
Sīkumi, no politikas teorētiķu augstumiem skatoties, bet ļoti svarīgi cilvēkiem, kas labi zina gaisa piļu projektu vērtību un par tiem nebalso, lai cik pievilcīgi savas skices reklamētu to autori.
Eiropas vērtībām nav ne vainas. Tikai mūsu politiķi allaž iemanās tām piešķirt negatīvu nokrāsu.
Lūk, svaigs piemērs. No “Kustības Par” iekšlietu ministres amatā deleģētā Marija Golubeva, vēl īsti krēslu neiesildījusi, grasās doties uzbrukumā naida runai – tās iemeslus, avotus, vidi u. tjpr. pētīs šim nolūkam speciāli izveidota grupa.
Bez šaubām, cēls mērķis un problēma eiropeiski aktuāla.
Tikai grūti saprast, kā šī pētniecība ietekmēs nejauki iestrēgušo skaļo slepkavību izmeklēšanu un kā nodrošinās cilvēcīgus darba apstākļus policistiem, kuri strādā aizvadītā gadsimta vidū remontu piedzīvojušās telpās, sēž uz klibiem krēsliem un saņem Eiropā nepiedienīgi zemu samaksu.
Sociālajos tīklos spriež, ka laikam kādam M. Golubevas “korišam” darbakārtībā doktora disertācija par naida runu un tad nu, kamēr kundzei tiesības tērēt ministrijas budžetu pēc saviem ieskatiem…
