Par ko neraksta 3
Kļūdas enciklopēdijas autori un redaktori pieļāvuši visvairāk tieši represēto latviešu biogrāfijās. GRU radītājam Jānim Bērziņam (Pēterim Ķuzim) pierakstīts, ka viņš bijis viens no GULAG izveidotājiem un tresta “Daļstroj” priekšnieks, jo primitīvi sajaukts ar Eduardu Bērziņu. PSRS Valsts plāna komisijas priekšsēdētāja vietniekam Ivaram Smilgam kā nošaušanas datums minēts 1938. gada 12. marts, kaut gan NKVD bendes viņu nogalināja vairāk nekā gadu pirms tam. Par Smilgas gaitām ir vairāki interesanti fakti. 1927. gada 7. novembrī, “Oktobra revolūcijas” 10. gadadienā, Smilgas dzīvokļa logos bijušajā viesnīcā “Parīze” Mohovajas ielā iepretim Kremlim domubiedri no boļševiku iekšējās opozīcijas bija izlikuši lozungus, kas aicināja “atgriezties uz Ļeņina ceļa”. Opozicionāri no balkona arī uzrunāja demonstrantu kolonnas, kas devās uz centrālo pasākumu Sarkanajā laukumā. No Presņas rajona kolonnas atdalījās tās vadītājs, rajona partijas komitejas sekretārs Rjutins, kurš kopā ar palīgiem metās uz piekto stāvu un ielauzās Smilgas dzīvoklī. Demonstrantu kolonnā viņš atgriezās ar zilumu zem acs… Pēc diviem mēnešiem pavadīt Smilgu izsūtījumā Jaroslavļas stacijā stihiski sapulcējās ap pusotra tūkstoša cilvēku. Runāja Staļina opozicionāri Zinovjevs un Kameņevs. Bijušais PSRS ārlietu tautas komisārs Vjačelavs Molotovs, laikā no 1969. līdz 1986. gadam vairākkārt sniedzot intervijas rakstniekam Feliksam Čujevam un stāstot par savu dzīvi 1917. gadā apvērsuma dienās Petrogradā, pavēstīja, ka tolaik kopā ar Zinovjevu, Staļinu un Smilgu dzīvojuši vienā dzīvoklī. Turklāt Staļins vienā istabā ar Smilgu: “Staļins un es vēl nebijām precējušies, Smilga – ar sievu. Dzīvojām kā komūnā.” Kad Čujevs pajautāja: “Smilgu vēlāk nošāva?” Molotovs, it kā pats par sevi saprotams, atrauca: “Liekas, ka jā. Viņš bija trockists.” Staļina režisētais atklātais tiesas process “Trocka–Zinovjeva teroristiskā centra lietā” notika 1936. gada augustā, un Zinovjevam un Kameņevam tur piesprieda nāvessodu. Par Trocki spriedumā bija sacīts: “Ja Trockis Ļevs Davidovičs, kurš pašlaik ir ārzemēs, tiek atrasts Padomju Savienības teritorijā, viņš nekavējoties jānodod tiesāšanai Augstākās tiesas Kara kolēģijai.”
Smilga un arī iepriekš minētais Rjutins tolaik jau atradās apcietinājumā. Atvestus uz Maskavu, viņus nobendēja 1937. gada 10. janvāra naktī. Pēc tam nošāva abus Rjutina dēlus un Smilgas sievu. Rjutina sieva un Smilgas brālis nomira gulagā.
Enciklopēdijā nekādi nav atzīmēta arī čekas inkvizitoru plānotā tobrīd PSRS kompartijas centrālkomitejas politbiroja locekļa kandidāta Jāņa Rudzutaka padarīšana par līdzdalībnieku “Tuhačevska lietā”. Rudzutaks audzināja jaunības dienu drauga Friča Cīruļa dēlu Laimoni. Maskavas milicijas priekšnieks Cīrulis bija gājis bojā autokatastrofā 1925. gadā. Laimonis Cīrulis 1937. gada maija sākumā dzīvoja pie Rudzutaka Kremlī, kamēr māte remontēja dzīvokli. Gatavojoties eksāmeniem institūtā, puisis redzēja, kā vairākus vakarus pie Rudzutaka nāca Staļins ar Molotovu. Viņi ilgi sarunājušies kabinetā pie Rudzutaka un aizejot izskatījušies saniknoti. Par ko bija sarunas? Laimonis daudzus gadus par to domāja, ieslodzīts aiz polārā loka (Laimoni Cīruli arestēja kopā ar Rudzutaku). Iztaujājis citus ieslodzītos, kas bija personīgi pazinuši viņa aizbildni, Staļinu un Molotovu, Cīrulis nāca pie secinājuma, ka “viesi” mēģinājuši pierunāt Rudzutaku uzņemties lielas politiskās sazvērestības politiskā vadītāja lomu. Militārais “sazvērestības” vadītājs būtu maršals Tuhačevskis. M. Tuhačevski arestēja 1937. gada 22. maijā, Rudzutaku 25. maijā. Tajā pašā dienā abus izslēdza no kompartijas. Prāva notika 1937. gada jūnijā, taču politiskais virziens no tās nez kāpēc bija pazudis… Un tomēr interesanti, ka puse no šajā prāvā nāvei nolemtajiem sarkanarmijas komandieriem bija baltieši – I. Uborēvičs un V. Putna – lietuvieši, A. Korks – igaunis, R. Eidemanis – latvietis.
