Latviešu visvairāk 3
Pirmais no “Maskavas sejās” minētajiem latviešiem, kas Maskavā apmetās jau 1895. gadā, bija ārsts Pauls Dauge. 1907. gadā Maskavā piedzima nākamais komponists Anatolijs Liepiņš (1907 – 1984), četrus gadus vēlāk Olga Viklande (1911 – 1995). 1912. gadā uz Maskavu atveda nākamo PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja vietnieku Jāni Rudzutaku (1887 – 1938). Viņa pirmā dzīvesvieta bija Butirku cietums, pēdējā – Kremlis. 1915. gadā uz Maskavu evakuēja tūkstošiem Rīgas rūpnīcu strādnieku. Viņu vidū bija arī Ivans Smilga (1887 – 1918), Oto Vērzemnieks (1897 – 1917), Olga Vēvere (? – 1917). Šie cilvēki enciklopēdijā iekļuvuši tāpēc, ka 1917. gadā atradās sarkangvardu vienībās, krita Krievijas Pilsoņu kara gaitā un apglabāti Sarkanajā laukumā. 1919. gadā uz Maskavu tāpat atmuka izbijušie Padomju Latvijas vadoņi Pēteris Stučka (1865 – 1932) un Jūlijs Daniševskis (1884 – 1938). Krievijas Federācijas Valsts arhīvā glabājas ar 1921. gada 5. septembri datēts Stučkas iesniegums. Rakstīts krieviski, kaut gan adresēts Nacionālo lietu komisariāta latviešu nodaļai: “Es, Pjotrs Ivanovičs Stučka, pametot Rīgu, atstāju balto rokās visus savus personas dokumentus, tāpēc lūdzu izdot man personas apliecību pazaudētās pases vietā pierakstīšanās un darba grāmatiņas saņemšanai.”
No enciklopēdijā ievietotajiem latviešiem 17 bija izglītības un zinātnes darbinieki, 10 – politiskie un valsts darbinieki, 9 – militārie darbinieki, 7 – mākslas jomas pārstāvji un 4 – strādnieki. 20. gadsimta Maskavas latviešu skaits četras piecas reizes pārsniedza lietuviešu un igauņu skaitu, tāpēc neizbrīna, ka enciklopēdijā ir tikai deviņu lietuviešu un astoņu igauņu biogrāfijas.
Daudzi latvieši apmetās Maskavā, kad Krievijā beidzās Pilsoņu karš. Līdz 1937. gada terora sākumam dzīvi bija 42 no enciklopēdijā minētajiem latviešiem. Tikai 20 jeb 40% “enciklopēdisko” Maskavas latviešu no dzīves aizgāja dabiskā nāvē. Pārējos teju visus nogalināja pēc Staļina un Molotova pavēlēm. Latviešu medību laikā nesagrāba nākamo ģenerālpulkvedi un okupētās Berlīnes komandantu Nikolaju Berzarinu (1904 – 1945), jo visos dokumentos viņš bija uzrādīts kā krievs. Tomēr sarkanarmijas vadībai viņa latviskā izcelsme 1941. gadā, iespējams, bija zināma, jo maijā, kad Baltijas sevišķajā kara apgabalā formēja jaunu 27. armiju ar štābu Rīgā, šo armiju komandēja Berzarins.
