Pagodināta rakstīt latviski. Saruna ar dzejnieci Annu Belkovsku 0
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Literatūras gada balvu kategorijā “Spilgtākā debija” šogad ieguvis izdevniecības “Valters Dakša” izdotais jaunās dramaturģes, dzejnieces un prozaiķes ANNAS BELKOVSKAS (1992) debijas dzejas krājums “Veranda”, kurā apkopoti no 2015. līdz 2021. gadam tapušie dzejoļi.
Ikdienā dzejniece rūpējas par “Dirty Deal teatro” (DDT) mārketingu un sabiedriskajām attiecībām. Liekas, ka vēl skaistāku brīdi, kad sastapties ar jaunu dzejnieci, “Kultūrzīmes” nemaz nevarētu atrast – tas notika netālu no DDT mājvietas Āgenskalnā zem ziedošajām plūmēm un ķiršiem pirms jauna dzejoļa tapšanas par atmodas laiku.
– “Verandas” dzejoļi pie lasītājiem nokļuva šī gada sākumā, un kopš tā laika mūsu pasaule ir tik ļoti mainījusies…
A. Belkovska: – Pašā kara sākumā, pirmajās nedēļās, vispār negribējās rakstīt, tas likās bezjēdzīgi, bet šobrīd atkal tieši novērtēju, ka mums šeit ir tāda iespēja – rakstīt. Ikdienā nākas domāt tādās lielās, nedaudz banālās kategorijās, līdz ar to laiks rakstīšanai vairs netraucē.
– Vai tagad jūsu dzejā ienāk kādi Ukrainas tēli un noskaņas?
– Pagaidām vēl ne, taču man jāuzraksta dzejolis projektam, kas saistīts ar atmodas laika dzeju, un domāju, ka tajā dzejolī apzināti izvēlēšos rakstīt tieši par karu Ukrainā.
– Vai dzejniekam vispār ir iespējams pasūtīt dzejoli?
– Es labi darbojos, ja dots uzdevums. Projekti, kuros iesaistīti vairāki dzejnieki, ir interesanti, jo tad visiem uzdotas vienādas tēmas ar aptuvenām norādēm. Tas ir labs papildu impulss – pamēģināt citus, iespējams, manā dzejas ikdienā mazāk lietotus virzienus.
– Kādos brīžos jūs rakstāt vislabprātāk?
– Dzeju rakstu, kad to darīt ļauj citi darbi; kad neesmu nodarbināta ar praktiskākām lietām. Tad vēl ir tās retās reizes, kad rodas iedvesma un tieši tajā konkrētajā brīdī pavisam vienkārši nav iespējams nepierakstīt. Protams, vēl arī tad, kad ir pasūtījums un pienākumi, tad vienkārši jāņem un jāraksta.
– Vai dzejniekam jādalās ar lasītāju par to, kādā brīdī top radošais darbs, jāatklāj, tieši kāpēc ir tapuši dzejoļi?
– Dzejoļus noteikti vajag analizēt, jo ir reizes, kad šī analīze dod kādas negaidītas norādes arī pašam autoram. Ja lasītājam interesē, kā dzejnieks strādā, tad par to ir jārunā, jebkurā gadījumā tas noteikti nav nekas slēpjams. Man bija diezgan sarežģīti personiskie apstākļi, rakstot, izvēloties dzejoļus, liekot kopā krājumu “Veranda”, varbūt tas tieši un netieši atspoguļojas arī dzejā.
– Par jūsu dzeju saka – skaistums ar asām malām… Kā jūs pati raksturotu savu dzeju?
– Reiz, runājot ar dzejnieku Edvardu Kuku, atradām kopīgus vārdus – mēs runājām par “Verandu” kā par patvērumu – ka tā ir šķietami trausla konstrukcija, kurā tomēr ir ļoti patīkami, mājīgi, varbūt pat droši atrasties. Vienlaikus dzejā ir arī logi uz pasauli, tā nav norobežojusies no realitātes.
– Kādu jūs iedomājaties savu lasītāju? Reizēm dzirdēts, ka jauni dzejnieki mēdz savu auditoriju šokēt.
– Noteikti nevienu negribu šokēt, tāda pašmērķa man nav bijis, iespējams, rakstot domāju par sev līdzīgiem cilvēkiem, saviem draugiem. Man ir ļoti svarīga tieši jaunu meiteņu, sieviešu auditorija, jo mana dzeja ir ļoti balstīta personiskajā pieredzē, kur sievietes identitāte spēlē lielu lomu.
– Vai uzskatāt, ka, lai rakstītu dzejoļus, ir jāpārzina valoda?
– Dzejoļus jau var rakstīt visādi, negribētu teikt, ka labas valodas zināšanas ir obligātas, tomēr, jo krāšņāka un bagātāka valoda, jo interesantāki taps dzejoļi, jo interesantāk būs arī lasītājiem. Pieņemu, ka dzejoļus var rakstīt arī ar mazākām latviešu valodas zināšanām, ir arī citi līdzekļi, kurus varētu izmantot.
– Mūsu saruna notiek dienu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas svētku dienas, kādas tēmas iespējamam dzejolim nāktu prātā tieši šodien?
– Ko es rakstītu šodien? Šodien bija samērā nedzejiska diena, varbūt rakstītu par savu vakardienas pieredzi – braukāju ar riteni pa Āgenskalnu, viss ziedēja, vējā plīvoja Latvijas karogi, varbūt es mēģinātu ietērpt šo realitāti kādos mazāk banālos vārdos.
– Jūs nākat no paaudzes, kura dzimusi jau neatkarīgā Latvijā, vai jūtaties piederīga un iederīga mūsu valstī?
– Noteikti, lai gan man, līdzīgi kā daudziem citiem, ir iebildumi, lietas, kuras gribētu redzēt norisam labāk. Bet ļoti priecājos, ka esmu piedzimusi tieši Latvijā, jo man šķiet, ka tas mūs padara par īpašiem. Mūsu ir ļoti maz, mūs vieno īpašā latviešu valodas rakstība, ir liels pagodinājums domāt un rakstīt latviski, to nevar darīt daudzi, uz pasaules fona mūsu, latviešu, ir pavisam maz.
Es gribētu, lai mūsu valsts iedzīvotāji ir pretimnākošāki un ar atvērtāku prātu, gribētu, lai kaut kādā legālā formā savu savienību iespējams noslēgt arī viendzimuma pāriem, gribētu, lai esam saprotošāki pret dažādu tautību un ādas krāsas imigrantiem… Es varētu turpināt ilgi, tās ir tikai dažas no lietām, kuras daudzi no mums šeit cer ieraudzīt.
– Vai jūs nepārsteidz tas, cik ļoti atveras Latvijas iedzīvotāju sirdis Ukrainas bēgļu atbalstam?
– Tas bija un ir ļoti aizkustinoši, bet neteiktu, ka pārsteidzoši, jo – ja ne mēs, tad kas vēl? Tikai mēs šajā Eiropas pusē varam īsti saprast situāciju, īsti līdzi just un nenoliegt to, kas tur notiek.
– Kādus jūs nosauktu sev tuvos autorus, kas jūs iedvesmo?
– Vistuvākās dzejnieces, kuras bieži lasu un no kurām iedvesmojos, ir Anna Auziņa un Ruta Štelmahere, tad seko Tadeušs Dombrovskis, Ingmāra Balode, Linards Tauns, Monta Kroma, Lauris Veips, Marija Luīze Meļķe, Lote Vilma Vītiņa un vēl daudzi citi. Prozā nosauktu Heinrihu Bellu, Toniju Morisoni, Virdžīniju Vulfu, Maiklu Keningemu un vēl daudzus latviešu autorus, piemēram, Ingu Gaili, Rihardu Bargo.
No lugām noteikti iesaku izlasīt Važdi Muavada “Ugunsgrēki” un Kae Tempest “Let them eat chaos”, šo atļaujos netulkot, jo autors ir nebinārs.
Jau no vidusskolas laikiem man mīļa ir gleznotāja Līga Purmale, varbūt viņas latviskās ainavas zināmā mērā pat atspoguļojas manā dzejā.
– Ko jūs nosauktu par Latvijas trim vaļiem, kas satur mūsu valsti?
– Ģimenes, zaļa vide un kultūra. Turklāt, īpaši domājot par mūsu identitāti, nedrīkst aizmirst mūsu tradicionālo kultūru. Vajadzīga ir gan tradicionālā, gan mūsdienīgā kultūra, tās mijiedarbojas, bez tradicionālās kultūras nebūtu mūsdienu kultūras.
– Dzejā bieži pieminat dabu – kādi brīži, kuras dabas vietas jūs iedvesmo?
– Daba mani piezemē, dod vietu, kur atkāpties un nomierināties. Vismīļākā vieta visā Latvijā man ir Čertoka ezers netālu no Aglonas. Un ezeri vispār. Patīk arī vienkārši braukt ar auto vai vilcienu pa Latviju.
– Dzejnieki reizēm saredzot nākotni, kādu, varbūt ideālā gaismā, jūs vēlētos redzēt Latviju pēc pieciem gadiem?
– Praktiskā ziņā es vēlētos, lai Rīga top daudz zaļāka, draudzīgāka riteņbraucējiem un arī gājējiem, vēlētos, lai beidzot tiktu sakārtots dzīvesbiedru likums, gribētu, lai mēs dotu iespēju dzīvot un strādāt tiem cilvēkiem, kuri vēlas iegūt Latvijas pilsonību. Gribētu, lai pie mums arvien vairāk brauktu tūristi un viņi redzētu, cik skaista ir ne tikai Rīga, bet arī visa pārējā Latvija. Vēlētos, lai visā Latvijā kļūst sakārtotāki un apmeklētājiem draudzīgāki kultūras objekti, lai Rīgā atjauno vecās, brūkošās mājas… Es, protams, nedomāju, ka tas viss iespējams piecu gadu laikā, tas būtu skaisti, ja mēs tam tuvotos.
– Tās ir skaistas nākotnes ainas, taču, ja šeit ieradīsies daudz iebraucēju, kas notiks ar mūsu saudzējamo latviešu valodu, vai nevaram to zaudēt, zaudēt tās daudzpusību?
– Man šķiet, ka, iegūstot pilsonību, ir jāzina latviešu valoda noteiktā līmenī, līdz ar to, iespējams, šobrīd valodu daudz vairāk apdraud zemā dzimstība. Ceru, ka tās ģimenes, kuras var atļauties bērnus, viņus audzinās Latvijā un radīs jaunus cilvēkus, kuri latviski runās nākotnē.
– Cik svarīgi radošam cilvēkam ir būt neatkarīgam? Piemēram, ja par lielu naudu būtu ne nu gluži jāpārdod dvēsele, bet jāraksta pret savu pārliecību, vai jūs uz to varētu pierunāt?
– Pret savu pārliecību es, cerams, nerakstītu nekad, vismaz ne par naudu. Protams, pārsvarā mākslinieki nevēlas, lai kāds cits diktē noteikumus, bet reizēm tiem tomēr nākas pakļauties un pārsvarā tas nav nekas traks. Rakstīšana, māksla arī tomēr ir darbs.
Latvijas Literatūras gada balvas eksperti par Annu Belkovsku:
AGIJA ĀBIĶE-KONDRĀTE, literatūrzinātniece un literatūrkritiķe: “Annas Belkovskas dzejas virskārta ir šarmanta pašironija, bet ne mazāk valdzina patiesā intonācija, kādā dzejniece reflektē par savu pieredzi, nenomācot lasītāju ar intelektuālu konstrukciju pārdaudzumu.”
ANDRA MANFELDE, rakstniece: “Vērot, mīlēt un atcerēties – no šiem trim pavedieniem Anna Belkovska savij gana precīzu un stipru tīklu, lai tiktu notverts tas fenomens, ko saucam par dzeju. Vēl vairāk – par jauna cilvēka dzeju. Tā gan nav ne sociāla, ne konceptuāla, kā pēdējos gados ierasts, bet atkal jau jutekliska, gleznieciska un vislīksmākā nozīmē – sievišķīga.”
IVARS ŠTEINBERGS, dzejnieks un literatūrkritiķis: “Uz krājuma “Veranda” vāka lasāmās koordinātas Čertoka ezeram dod vienu atslēgu uz Annas Belkovskas dzejas specifiku: tā ir 21. gadsimta pastorāles transformācija, kurā idilliskā dzīve pie dabas (ūdenstilpe Latgalē) laikmetīgi sajaukta ar urbāno sensibilitāti (“GoogleMaps” kodu valoda).”
