Latviešiem jāmācās priecāties 0
Daudz ceļodama uz dažādiem semināriem un konferencēm ārvalstīs, jauniete novērojusi, ka daudzviet pret viņu attieksme bijusi tolerantāka nekā Latvijā. Ar toleranci saprotot to, ka cilvēki nepievērš īpašu uzmanību viņai tikai tāpēc, ka ir riteņkrēslā. Latvijā cilvēks ar invaliditāti aizvien cilvēkos izraisa žēlumu un tiek saistīts ar trūkumu. Reiz, Baibai braucot uz frizētavu, ielas malā apstājusies smalka automašīna, no kuras izkāpis kāds vīrs, viņai rokās iespiedis naudu un devies prom. “Tajā brīdī pat nezināju, kā reaģēt. Apstulbu. Vēlāk domāju, nu, forši – izmaksāja man frizūru, bet patiesībā es arī viņam varēju iedot naudu,” smaidot noteic Baiba un nekautrējas paust nepopulāru viedokli, ka ne jau pabalsts ir tas, kas vajadzīgs cilvēkam ar invaliditāti. “Ja man būtu teikšana, strādātu pat tādi, kas guļ gultā un var pakustināt vienu pirkstu, jo tātad var rakstīt uz datora. Vērtību cilvēkam dod, pirmkārt, Dievs, un, otrkārt, tas, ka viņš strādā, ka ir sabiedrībā noderīgs. Mums ir svarīga apziņa, ka neesam tikai patērētāji vai apgrūtinājums, un tikpat svarīgi tas ir arī valstij. Mēs katrs esam valsts, un mums tā arī jāizturas. Te ir ko darīt! Es šeit redzu lielu potenciālu,” uzsver Baiba. No savas invaliditātes jau nekur nevar aizmukt, tāpēc esot jāiemācās sevi nežēlot. Gaušanās visu sabojājot vēl vairāk un neļauj invaliditāti redzēt arī kā kaut ko pozitīvu. Viņa mīl Latviju ar tās izaicinājumiem, un, viņasprāt, latviešiem esot jāmācās priecāties, tiešām priecāties, un nekritizēt bez pamatojuma: “Tas nenozīmē, ka šeit viss ir perfekti, bet ticu, ka priecāties par ikdienišķiem sīkumiem ir iespējams arī vidē, kas nav perfekta, jo tā ir izvēle.”
Gadu gaitā Baibai bijusi iespēja izzināt apkārtējos cilvēkus. Daudz pasakot viņu acis. Tajās esot visai viegli nolasīt, vai cilvēks ko dara tikai aiz žēluma. Jauniete vienmēr uztvērusi kā komplimentu to, ka pret viņu neizturas kā īpaši vai ar žēlumu. Reizēm, skaidri kaut ko pasakot, varot nojaukt emocionālas barjeras, taču šad tad vieglāk radīt izpratni, tieši runājot līdzībās. “Tas taču būtu dīvaini, ja blondīne teiktu brunetei – man žēl, ka tev ar tiem brūnajiem matiem jāsadzīvo,” smaidot noteic Baiba.
Jādzīvo ir tagad
Baiba ir neizsakāmi pateicīga saviem vecākiem par viņu mīlestību un priecājas, ka tā nav nodarījusi pāri, jo bieži vien tieši pārmērīgā mīlestība pret saviem bērniem nāk viņiem par sliktu. Pirms četriem gadiem Baiba nolēma sākt dzīvot atsevišķi no mammas un tēta, jo sapratusi, ka tam vienkārši pienācis laiks. Savulaik studiju apmaiņas programmā Norvēģijā nācies iemācīties izdarīt ļoti daudz ko, kas līdz tam šķitis neizdarāms. “Tas, ko sākumā tur ieraudzīju – gulta par zemu, galds par augstu, vannasistaba par plašu. Šķita, ka pirmajā dienā braukšu mājup,” saka Baiba. Taču ļoti sievišķīga iemesla dēļ – lai no rītiem pagūtu uzklāt skropstu tušu un saposties, jauniete ātri vien iemācījās gan nokļūt no gultas uz krēslu, gan iesēsties ratos, gan nomazgāties dušā un vēl visu ko. “Tieši grūtību pārvarēšana un patstāvības iemācīšanās arī motivēja pārcelties no vecāku dzīvokļa pašai uz savējo,” skaidro Baiba.
Pāris nedēļas pie Baibas dzīvo Elfa, topošais suns asistents. Abas ir pazīstamas un regulāri kopīgos treniņos tikušās jau pusotru gadu, taču nu Elfa kļuvusi par īstu līdzbiedru un abas dzīvo kopā: “Viņa man palīdz piecelties no gultas, novelk man jaku, zeķes un zeķubikses, padod zemē nokritušus priekšmetus, var arī ieslēgt un izslēgt gaismu. Taču pāri visam viņa ir mans draugs, kas visu laiku ir blakus un mani mīl.”
Ar vecākiem attiecības aizvien esot ļoti labas. Redzot, ka Baibai viss padodas, abus pārņēmis miers. Viņi ir skaidri to teikuši, bet Baiba jūt arī tāpat: “Viņi zina, ka viss būs kārtībā arī pēc tam…”
Viens no jaunietes mērķiem ir veicināt baznīcu pieejamību viņai līdzīgajiem. “Daudzi aizvien grib izārstēt, izlabot cilvēku ar invaliditāti, taču tas nav pareizi. Cilvēks jāpieņem tāds, kāds viņš ir. Esmu daudzus dzirdējusi sakām – nu tad, kad tu būsi vesela, tad tik tu dzīvosi. Un ja nu tas nekad nenotiek? Jādzīvo ir tagad. Laiks uz šīs zemes mums nav dots neierobežoti. Es to redzu kā resursu, kuru varu lietot, lai dotu labumu ne vien sev, bet arī citiem,” pārliecināta Baiba.
Reiz kāds mācītājs viņai uzdevis jautājumu – vai viņa izvēlētos būt bez Dieva, bet staigāt, vai tomēr labāk, kā ir tagad. Nav bijis ilgi jādomā, lai atbildētu: “Labāk ratiņkrēslā uz debesīm nekā kājām uz elli. Mūžība kopā ar Dievu ir labāka nekā staigāšana tagad.”
