Nav jāizliekas labākai, nekā esmu 0
Kad Baiba absolvēja pamatskolu, viņas ģimene pārcēlās uz Rīgu, kur arī sākās vidusskolnieces gaitas. Paralēli jauniete iesaistījās un brīvprātīgi darbojās invalīdu un viņu draugu apvienībā “Apeirons”. Tas nāca par labu – Baiba ļoti atvērās. Taču kritiskais punkts izrādījās studiju uzsākšana. Ar biedru attieksmi viss bijis kārtībā, arī par vides pieejamību nevarēja sūdzēties, taču kaut kas iekšēji gāja galīgi šķērsām. Augstskola izaicināja domāt par savām vērtībām, savu dzīves mērķi. Līdz šim uz priekšu dzenošā motivācija palēnām izplēnēja, un aiz tās neglīti spraucās ārā apziņa, ka visu šo laiku viņa patiesībā gribējusi pierādīt pasaulei, ka, arī pārvietojoties ratiņkrēslā, ir tāda pati kā citi. Baiba iekšēji nemitīgi cīnījās ar mazvērtības sajūtu, un katra rīcība bija centieni to nomākt.
Reiz kāds draugs, gaidot autobusu, Baibu sācis iztaujāt par viņas dzīves jēgu, mērķi, ticību. Tolaik Baiba vairs neticējusi pat pati sev. Šie jautājumi lika aizdomāties. Kādu svētdienu šis puisis Baibu uzaicināja līdzi uz baznīcu. “Mācītāja vārdi par Dievu, kurš mani pieņem bez nosacījumiem, iekrita man tieši sirdī,” teic Baiba. Bija pagājis aptuveni pusgads, kopš viņa apmeklēja baznīcu, līdz saprata – tikai Dievs viņu pieņem tādu, kāda ir: “Man Viņam nekas nav jāpierāda, nav jāizliekas labākai, nekā esmu. Man nav jābūt perfektai un nav jācenšas kādam patikt.”
Jauniete turpināja savu dzīvi ar pārliecību, ka viņa jau ir vērtība. Kā pati saka – ārēji nekas īpaši nemainījās, taču izmaiņas notika viņā, viņas attieksmē. Baiba sāka vairāk priecāties par dzīvi, studijām un par sevi. Turpināja studēt, sāka darboties kristīgajā studentu organizācijā “Agape Studenti”, kas ir daļa no organizācijas “Agape Latvija”. Tieši šeit aizsākās viens no nozīmīgākajiem posmiem viņas ceļojumā no “tu nebūsi nekas” uz “tu jau esi dārga un vērtīga”. Visu šo laiku gluži kā glīti iekoptu dobi nemitīgi uzrušināja savu iekšējo pasauli. “Tā ir cilvēku maldināšana, ka, kļūstot par kristieti, tev viss būs kārtībā. Grūtības un sāpes paliek, taču tās iegūst jēgu. Tam visam rodas mūžības vērtība,” skaidro Baiba, uzsverot, ka tas ir nebeidzams darbs ar sevi. Ik rītu viņa sāk ar kafijas laiku, kad, malkojot uzmundrinošo dzērienu, lasa Bībeli vai kādu citu garīgi spēcinošu grāmatu: “No rīta man ir jāizdara izvēle, vai ticēšu tam, ko Dievs par mani saka, vai tam, ko kādreiz saka mans nogurums, kādreiz – cilvēki.”
Gadiem neiziet no mājām
Bija vajadzīgs laiks un pieredze, lai Baiba izaugtu un spētu nenorobežoties no savas invaliditātes un saprastu, ka patiesībā tā pat var pārvērsties par viņas iespēju. Šobrīd Baiba strādā organizācijā “Spārni riteņiem”, kuras uzdevums ir sekmēt cilvēku ar kustību traucējumiem integrāciju sabiedrībā, veicinot garīgo, fizisko, intelektuālo un emocionālo attīstību ar izglītojošu un radošu aktivitāšu palīdzību.
Baibas darbs ir organizēt kristīgas nometnes un diskusijas, doties uz sociālajiem namiem, lai runātu ar to iemītniekiem u. c. Arī savā promocijas darbā Baiba pētī, kā sabiedrība redz cilvēkus ar invaliditāti. Aizspriedumi pret to aizvien esot gan apkārtējiem, gan pašiem cilvēkiem, kurus tā skārusi. “Cilvēki uz ielas un trolejbusā mani pazīst un sveicina. Tas ir forši, taču tas skaidri parāda, ka cilvēku ar invaliditāti ielās ir maz. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi vai nu atrodas institūcijās, vai arī ierāvušies sevī un gadiem neiziet no mājām,” stāsta Baiba, uzsverot, ka tieši šādus cilvēkus viņa vēlas sasniegt, dodot iespēju apzināties savu vērtību.
“Reizēm, redzot mani uz ielas elektriskajā riteņkrēslā, bērni saviem vecākiem uzdod jautājumus – kā viņa var tā braukt, kā tās podziņas darbojas un tamlīdzīgi. Bērniem ir pozitīva interese, un viņi neko sliktu ar to nedomā. Reizēm gribas pagriezties atpakaļ un pateikt paldies tiem vecākiem, kuri ļoti cilvēcīgi izskaidro, kāpēc meitene ir ratiņkrēslā, kāpēc viņa brauc, nevis parauj aiz rokas un norūc zem deguna, lai bērns uz mani neskatās un nerunā,” saka Baiba.
