– Tomēr jāatzīst, ka arī ģimenes ārsti nav bez vainas. Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā stāsta, ka esot pat tādi ģimenes ārsti, kas vairs lāgā ne redz, ne dzird, jo ir cienījamā vecumā, un vecākiem iesakot bērnu vest uz Rīgas slimnīcas uzņemšanas nodaļu, kur viņu izmeklēšot. Ārsts ir tik vecs, ka vairs nespēj saklausīt bērna sirdspukstus. Vai ģimenes ārstiem, tāpat kā tiesnešiem, nevajadzētu noteikt vecuma cenzu vai veikt veselības pārbaudi, lai noskaidrotu, vai viņi vēl ir spējīgi ārstēt? 5
– Tas ir svarīgs jautājums, un palaikam tas tiek aktualizēts, jo veci ārsti ir visās specialitātēs, arī ginekologi, neirologi, ķirurgi utt., šajās jomās procentuāli veco ārstu, iespējams, ir vēl vairāk nekā ģimenes ārstu vidū.
Ja kādā tiesību aktā noteiktu ģimenes ārsta vecuma cenzu, tad tas ir jānosaka visu medicīnas specialitāšu ārstiem. Bet tā būtu diezgan liela revolūcija, un es šaubos, vai līdz tai mēs nonāksim, jo nav jau tik daudz to jauno ārstu, kas nāktu veco kolēģu vietā. Gadās, ka viens otrs kolēģis pusmūžā nebūt nestrādā tik labi kā septiņdesmitgadīgs vai vecāks ārsts, kuram ar garīgo veselību viss ir kārtībā.
– Kāpēc ārstam ir jāstrādā tik lielā vecumā? Vai tādēļ, ka nodokļi maksāti no minimālas algas un tagad nav no kā iztikt?
– Pirms pāris gadiem Valsts ieņēmumu dienestā varēja uzzināt, ka vidējā ģimenes ārsta alga, no kuras tiek maksāti nodokļi, ir apmēram 500 latu. Tas nav ne maz, ne daudz, bet no tā vidējā pensija tagad labi ja sanāk apmēram 260 eiro. Cilvēks, kurš tik ilgus gadus mācījies un visu mūžu strādājis garīgi smagu, atbildīgu darbu, ir pelnījis daudz labākas vecumdienas.
Nav jau tā, ka cienījama vecuma ārsti neietu pensijā – iet, tikai nav kas nāk viņu vietā. Tiesa, to gan nevar teikt par Rīgu, tur prakses tukšas nestāv, bet laukos negrib strādāt. Patlaban visvairāk brīvu vietu ir Vidzemē: Gulbenē, Rankā, Straupē… Bet Rīgā ārsti uz darbu gaida rindā.
Veselības ministrs ir nācis klajā ar labu ideju veidot pie Nacionālā veselības dienesta fondu ģimenes ārstiem, kuriem varētu izmaksāt tādu kā atlaišanas pabalstu. Daudzi ģimenes ārsti, strādādami gadiem bez atvaļinājuma, izdeg. Tā sauktā atvaļinājuma nauda ir pašam jāsakrāj, turklāt tā jāizmaksā arī ārsta palīgam un medicīnas māsām. Tikai pēdējos gados situācija ir nedaudz uzlabojusies, kad ārsts var paņemt brīvu nedēļu vai divas. Tas nenoliedzami ietekmē arī darba kvalitāti.
– Kā lai pacients zina, ka ģimenes ārstam ir viss nepieciešamais, lai viņu pilnvērtīgi ārstētu? Kādai jāizskatās labi iekārtotai praksei?
– Tas ir atkarīgs no reģistrēto pacientu skaita. Pirmkārt, praksei būtu nepieciešamas, minimums, divas atsevišķas telpas, lai ārsts varētu pieņemt pacientus atsevišķā telpā no medmāsas. Tas nodrošina lielāku konfidencialitāti un labāku saskarsmi starp ārstu un pacientu, tātad arī kvalitatīvāku ārstēšanu. Otrkārt, ārstam ir nepieciešama laba komanda. Optimāli būtu, ja praksē vēl strādātu ārsta palīgs, māsa un reģistrators. Treškārt, lai praksē būtu ekspresdiagnostikas aparatūra urīna un asinsanalīžu veikšanai, elektrokardiogrāfs un cits nepieciešamais aprīkojums dažādu medicīnisko manipulāciju veikšanai. Ja vidējais vienā praksē reģistrēto pacientu skaits ir 1500 un tur strādā ieinteresēts, aktīvs ģimenes ārsts, tad piecos, septiņos gados praksi var attīstīt tā, lai ārsts kopā ar savu medicīnas personālu daudz ko varētu darīt uz vietas.
Lauku ģimenes ārsti ir izolētāki no poliklīniku vai veselības centru speciālistiem, tāpēc viņiem jābūt daudz funkcionālākiem. Viņiem jāprot izdarīt daudz medicīnisku manipulāciju mazajā ķirurģijā, izskalot ausis, pārbaudīt acis, izņemt svešķermeņus, taisīt un novērtēt kardiogrammas, aprūpēt zīdaiņus un vecus cilvēkus, veikt sieviešu un grūtnieču medicīnisko aprūpi… Savā praksē to visu daru, jo mani tas profesionāli interesē un arī prakse attīstās. Tas nozīmē, ka naudu, ko ārsts piepelna, veicot medicīniskas manipulācijas, var investēt prakses attīstībai. Es ļoti ceru, ka nākotnē Latvijā būs pieejama arī telemedicīna, kas dos iespēju operatīvi konsultēties ar speciālistiem virtuāli. Lai tas notiktu, ģimenes ārstam būs jāpapildina prakses tehniskais aprīkojums. Bet šim nolūkam būs nepieciešamas valsts investīcijas, un konsultācijām, tāpat kā ārzemēs, jābūt apmaksātām no valsts. Mums jārēķinās ar to, ka pacienti, īpaši jaunieši, arvien vairāk ģimenes ārstiem uzdos jautājumus virtuālajā vidē. Piemēram, Anglijā puse ģimenes ārsta laika aizrit, sniedzot atbildes un konsultējot internetā.
– Cik pacientu ir jūsu praksē?
– 2600. Manā praksē strādā ārsta palīgs, ļoti labs feldšeris, ar kuru sadarbojamies nu jau divdesmit gadus, arī laba medicīnas māsa, ko pati esmu izaudzinājusi, un reģistratore, kas arī mācās par ģimenes ārsta palīgu.
– Kādas tendences jūs kā ģimenes ārste ieraugāt, kad vizītē ierodas Balvu novada iedzīvotāji?
– Jāteic, ka 65 – 70 procenti ir kārtīgi pacienti, kuri regulāri apmeklē ārstu un savas kaites neielaiž. Manā aprūpē ir aptuveni 900 sirds un asinsvadu slimnieku, 120 diabēta slimnieku, 100 onkoloģisko pacientu…
Balvu novadā dzīvo daudz trūcīgu cilvēku, no kuriem ne mazums patlaban piepelnās, lasīdami ogas, lai varētu iekrāt naudiņu ziemas mēnešiem.
Tie, kas laukos var nopelnīt trīssimt četrsimt eiro, var būt ļoti laimīgi. Bet, ko lai saka tie, kam mēnesī ir sešdesmit eiro pensija? Es negribu dramatizēt situāciju, bet tāda tā ir. Tie, kuriem ir trūcīgo izziņa, jūtas laimīgi, jo, parādot to aptiekā, saņem valsts kompensējamos medikamentus, nepiemaksājot ne centa. Balvu pašvaldība ir pieņēmusi lēmumu trūcīgajiem cilvēkiem apmaksāt arī tās zāles, kas nav kompensējamo zāļu sarakstā. Savā darbavietā turu mazu aptieciņu, no kuras pa plāksnītei, pa tabletītei iedodu tiem, kuriem nepietiek naudas zālēm. Pusmūža cilvēki, kuriem nav darba, gaida, kad bērni no ārzemēm atsūtīs naudiņu, un tad, dakterīt, es varbūt varēšu zāles nopirkt.
– Gandrīz trešā daļa jauno ārstu domā pamest Latviju un meklēt darbu ārzemēs. Tad jau tālu nav brīdis, ka Latvijā trūks arī ģimenes ārstu.
– Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācija jau gadiem ilgi aicina veselības ministru, valdību un Saeimas deputātus saprast to, ka veselības aprūpei kopumā ir nepieciešams būtiski palielināt finansējumu un ārstu darba apmaksā ir nepieciešams piemērot lauku atbalsta koeficientu, lai jaunos ārstus ieinteresētu doties uz laukiem. Piemēram, Portugālē ārsta alga pierobežā ir piecas reizes augstāka nekā galvaspilsētā un arī tad nav viegli atrast ārstus lauku apvidiem.
Es un mani kolēģi tomēr ceram, ka arī mūsu valstī priekšvēlēšanu solījumi beidzot sakritīs ar darbiem un mēs vēl piedzīvosim, ka arī pacientu veselības nodrošināšanai atradīsies līdzekļi un atbilstoša samaksa par ārsta lielo darbu.
