– Pāriesim pie politiskas ievirzes jautājumiem. Ģimenes ārstu asociācijām iepriekš bijušas pamatīgas saskarsmes problēmas ar dažu veselības ministru. Kā jūs saprotaties ar zaļo veselības ministru Belēviču, vai no viņa nākuši kādi jauni uzstādījumi ģimenes ārstiem? 5
– Patlaban mēs esam sadarbības stadijā, par rezultātiem vēl pāragri spriest. Tiesa, ar katru jaunu ministru mēs ceram, ka būs labāk.
Mēs cenšamies sadarboties par finansējuma palielinājumu primārajai veselības aprūpei. Ģimenes ārstiem ar katru gadu kļūst arvien vairāk pienākumu, jo slimnīcām un speciālistiem kvotu ir arvien mazāk…
– Tas ir uz pacientu līdzmaksājumu samazinājuma rēķina – ar vienu roku dod, ar otru ņem nost!
– Tieši tā. Palielinās noslogojums ģimenes ārstiem, kā arī rindas pie speciālistiem. Tāpēc ir svarīgi, lai ģimenes ārsts savu slimnieku varētu iedabūt tajā līmenī, kur viņam varētu sniegt šajā brīdī nepieciešamo ārstēšanu. Šim nolūkam ir vajadzīga plaša pazīšanās pie speciālistiem ambulatorajās iestādēs un arī slimnīcās. Menedžments prasa daudz laika un nedod gandarījumu, jo tajā laikā ģimenes ārsti varētu nodarboties ar pacientu profilaksi, vairāk palīdzēt hroniski slimiem pacientiem…
Pirms dažiem gadiem Ārstu biedrības kongresā teicu: nedod, Dievs, uz savas ādas izbaudīt šo valsts konveijera sistēmu!
Ģimenes ārstiem līgumā ar Nacionālo veselības dienestu ir iezīmētas kvotas pacientu nosūtīšanai uz laboratoriskajiem izmeklējumiem. Jāteic, ka vairāk nekā puse ģimenes ārstu šīs kvotas pārtērē, jo tās ir pārāk mazas. Šādos gadījumos ārsta praksē ierodas kontroles inspekcija. Savukārt, ja ārsts ir iekļāvies valsts noteiktajā kvotā, viņš var saņemt piemaksu – apmēram simt eiro, bet, ja kvota nav iztērēta, tad nākamajā gadā ģimenes ārstam to samazina. Šā iemesla dēļ ārsts nevar atļauties strādāt pēc visaugstākajiem standartiem, piemēram, laikus nosūtīt pacientu pie viena vai otra speciālista, kurš operatīvi noteiktu diagnozi, nemaz nerunājot par stacionāru, kas jau kļuvis par tikpat kā neaizsniedzamu līmeni, ja vien pacients nav gandrīz mirstošs. Pie ģimenes ārstiem arvien biežāk nokļūst slimnieki, kuru veselības stāvoklis ir ļoti smags, neraugoties, ka ārstiem nav nepieciešamās aparatūras, lai izšķirtos par to vai citu akūto diagnozi. Tāpēc būtu tikai normāli, ka šādu pacientu uzņemtu slimnīcā. Diagnozes noteikšanu atvieglo dienas stacionāri, bet arī tur ir rindas.
Diemžēl nereti pacienti no slimnīcas tiek izrakstīti ar ļoti smagām diagnozēm, piemēram, ar mugurkaula skriemeļu lūzumu, vai tikai daļēji apārstēti. Viņiem pasaka – mēs slimnīcā neko vairāk nespējam izdarīt, jums jāārstējas pie ģimenes ārsta. Tad ārsts sāk domāt, kā no viena slimnīcas etapa pacientu dabūt uz otru etapu, kā viņam nodrošināt rehabilitāciju. Slimniekam stacionārā nav sniegtas nekādas rekomendācijas, vienīgi norādīts, ka jāturpina ārstēties pie ģimenes ārsta. Labi, ja ģimenes ārsts ir tik gudrs un saprot, ka pacientu nevar tādā stāvoklī atstāt, tāpēc nepārtraukti zvana un meklē sakarus, lai slimniekam palīdzētu.
Jāņem vērā, ka lielākā daļa lauku cilvēku ir maksātnespējīgi, jo ir nabadzīgi un nevar saņemt privāto medicīnu. Lai viņus dabūtu valsts sistēmā, nereti ģimenes ārstam paiet divas trīs dienas. Varētu jau nelikties ne zinis un pateikt: dakteris slimnīcā teica, ka jums jāārstējas pie ģimenes ārsta, tad nu ārstēsimies! No visa sacītā rodas tikai viens secinājums – kamēr valsts nepiešķirs papildu naudu valsts kvotām, tikmēr šī situācija saglabāsies.
