Pagātnes pārdzīvojumi kā garīgā košļājamā gumija. Kā izkļūt no sastinguma 0
No malas šķiet, ka tev ir labs darbs, brīnišķīga ģimene un vispār viss ir ideāli. Taču no rīta tu tik tikko piecelies no gultas, jo nezini, kāpēc sākt jaunu dienu. Pusdienlaikā tu aktīvi kritizē kāda ļauno uzvedību, bet vakarā jūties tik izsmelta, ka atkal viesojies ledusskapī, lai gan sev apsolīji vēlu vakarā neēst. Tas ir sastinguma punkts, no kura grūti izkustēties, ja nezini, kā to izdarīt.
Iesaka psiholoģe, mākslas terapeite Tatjana Vasčenkova.
Kad dzīve kļuvusi līdzīga apburtam lokam un visi mēģinājumi izbēgt no tā cieš neveiksmi, nesteidzies vainot sevi. Problēmas iemesls nav raksturs un gribasspēka trūkums. Lai kaut ko mainītu, vajadzīgi resursi, bet kur tos iegūt?
Ir divi faktori, kas kavē priecāties šajā mirklī un aktīvu kustību uz priekšu – tie ir pagātnes pārdzīvojumi un satraukums par nākotni. Pagātnes nepabeigtie stāsti tērē resursus. Tu atkal atgriezies senajos pārdzīvojumos, kā no jauna izjūti apvainojumus, pārcilā prātā sāpīgās sarunas un uzplēs brūces. Tā ir garīgā košļājamā gumija, kurai smadzenes tērē tik daudz enerģijas, ka nespēj pievērst uzmanību pašreizējam brīdim. Kad durvis uz pagātni ir atvērtas, tagadni apdraud caurvējš no tām. Nākotne veidojas tagadnē, kura ir aizķērusies pagātnē, un tu atkal un atkal skaties to pašu filmu. Nav brīnums, ka visa enerģija tiek tērēta, lai kontrolētu pagātni, kuru nav iespējams mainīt.
Iedomājies, ka esi puzzle. Sanāk, ka tikai 30% attēla atspoguļo realitāti, viss pārējais ir fantoms. Zīmējums nevar justies harmoniski, jo zaudējis veselumu un viendabīgumu.
Tāpēc nākotne šķiet tik nezināma, briesmīga un satraucoša. Mēs tērējam enerģiju ceļojumā no punkta A, kurā viss jau noticis, uz punktu C, kurā vēl nekas nav zināms. B punkts, kurā pašlaik atrodamies un dzīvojam, kļūst par sastinguma punktu.
Lai izkļūtu no šī stāvokļa, jāsper trīs soļi, kas neprasa daudz enerģijas. Bet pirms došanās ceļā atcerieties: “Pagātne ir nemainīga, nākotne nav zināma, bet tagadne ir brīnišķīga.”
Pirmais solis. Piedod sev
Galvenais, ko neņem vērā “labvēļi”, kuri saka: “Saņemies, lupata”, “vienkārši sāc darīt” u.tml., ir enerģijas trūkums, lai sāktu kaut ko jaunu. Tāpēc pirmais, kas jādara, ir – apstāties. Apstājies un paskaties apkārt. Kļūsti pats sev par vērotāju, kurš redz visu bez novērtējuma.
Neapvaino sevi, bet gan gluži pretēji, patiesi, ar prieku un mīlestību pret sevi, cienot savu unikalitāti, saki: “Es piedodu sev.” Pieņem visas savas izpausmes, lai arī cik nepievilcīgas tās varētu šķist. Vērsies pie sevis ar vārdiem: “Jā, varbūt es neesmu pietiekami čakla, jā, es esmu slinka, jā, es pieļāvu kļūdas, biju rupja, nevērīga, dusmīga, skaudīga. Jā, es biju kautrīga vai, gluži pretēji, nekaunīga.” Ir svarīgi to visu pieņemt kopā ar tām īpašībām, par kurām vienmēr esi mīlēta.
Starp citu, par tām īpašībām, par kurām mūs mīl. Cits kanāls, kurā mēs nežēlīgi nopludinām resursus, ir vēlēšanās visiem izpatikt. Būt pareizai, labai meitenei. Atbildi sev godīgi: vai tas padarīja tevi laimīgu?
Vai zini, kas patiesībā ir laba meitene? Tā ir ērta meitene. Mēģināt iepatikties visiem – neveselīgs, neirotisks stāvoklis.
Ja komunicējot ar kādu cilvēku, tu mēģini apmierināt viņa vajadzības un cerības, tad zaudē savu autentiskumu. Laba meitene, protams, ir brīnišķīga, bet tikai tad, ja viņa zina savu vērtību. Tāpēc viss, kas tev jādara, ir apstāties un atzīt savu nepilnību. Un visā tās krāšņumā piedot sev. Ja tavā zemapziņā ir liels vainas slānis, tad augsne, pa kuru tu ej, ir purvs. Tā nav iespējams virzīties uz priekšu. Tikai apstājoties un piedodot sev, apzinoties to daļu, kas ilgi atradusies ēnas pusē, vari sajust stabilu pamatu zem kājām. Bet domāt nenozīmē darīt. Tādēļ svarīgs ir nākamais solis, kas pārvērš izpratni darbībā.
Otrais solis. Iztīri telpu sev apkārt
Tiklīdz esi sev piedevusi, nekavējoties jāuzsāk pavasara tīrīšana trīs frontēs: mājās, informatīvajā laukā un ķermenī. Sāc ar banālu mājas tīrīšanu. Atbrīvojies no visiem krāmiem un nevajadzīgām lietām, it īpaši tām, kas atgādina pagātni. Ja iekšējā pārliecība neļauj izmest lietas, atdod tiem, kuriem tās vajadzīgas. Tu pat nevari iedomāties, cik daudz visa kā glabājas tajos svārkos un blūzēs, kurus jau gadiem neesi izņēmusi no skapja. To visu tu nēsā sev līdzi kā ķieģeļus kabatās.
Otrais punkts, kurā jārīko ģenerālā tīrīšana, ir tavs informatīvais lauks, privātā telpa, ko aizņem citi cilvēki. Uzmanīgi izskati tālruni, klēpjdatoru, piezīmju grāmatiņu: tur slēpjas tie, kas vairs nav emocionāli saistīti ar tevi, bet, aizņemot vietu mobilajā tālrunī, turpina nosūkt enerģiju. Visi šie vārdi un dialogi ir kā mirušās dvēseles, kas aizpilda tavas dzīves telpu. Ja vēl neesi izdzēsusi negatīvās sarakstes, visticamāk, nevēlies atbrīvoties no šīm emocijām. Tajā ir mazohistiska nozīme: glabāt to, kas sāpina. Vislaimīgākie cilvēki ir tie, kuri pazaudējuši savu tālruni vai klēpjdatoru. Rodas tukšums, ko nu viņi piepilda ar nepieciešamo.
Trešais punkts, kurā jāveic ģenerālā tīrīšana – tavs ķermenis. Tas atceras visu: tavas emocijas, pieredzi, jūtu uzliesmojumus, kritienus un piecelšanos. Tie ir ķermenī ierakstīti akmeņi bloku un nosprostojumu veidā, un tavs uzdevums ir atbrīvoties no tiem. Kā tīrīt ķermeni? Ikvienam ir savas atslēgas. Ir daudzi veidi, kā atbloķēt ķermeni, ļaut enerģijai izlādēties: joga, elpošanas vingrinājumi, visas deju psiholoģiskās prakses un vienkārši dejas. Galvenais ir vispār pievērst uzmanību ķermenim.
Trešais solis. Uzdod sev pareizos jautājumus
Pēdējais solis – metode, kas palīdzēs izveidot priekšstatu par sevi šajā brīdī. To sauc par “trīs jautājumi”. Pirmais skan šādi: “Ko es gribu tālāk?” Formulējumā ir kāds zemūdens akmens: vārds “tālāk” – tas ir kaut kur ļoti tālu. Viss, kas atrodas ārpus šīs dienas, tiek uzskatīts par lielu mērķi un lielu sapni. No otras puses – te var arī atrast atvieglojumu, kas atbrīvo no stresa: nav jāsaspringst, jo “tālāk” – nav pārāk tālu. Patiesībā tas ir tuvākais brīdis. Ja vēlies šajā brīdī piecelties un atvērt logu, ieslēgt tējkannu, noslaucīt putekļus, iedzert tēju – tā ir pareizā atbilde uz jautājumu. Jo ātrāk apmierināsi vajadzību, vēlmi, jo lielāku gandarījumu tai pašā brīdī saņemsi. Uzdod sev šo jautājumu un sadzirdi atbildi no sirds dziļumiem, nevis to, ko saka prāts. Nevis vajag, bet – es gribu. Izpildot pirmo vēlēšanos, piefiksē jūtas, kas rodas tāpēc, ka piepildīji vēlmi.
Otrais jautājums – “Ar ko atšķiras šodiena un vakardiena?” Ja pirmo jautājumu var sev uzdot dienā, tad šo – tikai vakarā, kad darbi padarīti, tu esi mierīga un atslābinājusies. Nemēģini novērtēt dienas: šodien ir labāk (sliktāk) nekā vakar. Uzdevums ir atzīmēt atšķirību. Pieņemsim, ka vakar bija lietus, šodien nebija. Vakar pusdienās bija frikadeļu zupa, bet šodien ēdu boršču. Vakar nolēmu uzvilkt sandales, šodien biju botās. Nodarbes mērķis ir parādīt, ka tava dzīve ne tikai nav statiska, bet tā mainās katru stundu. Tā tu seko dzīves kustībai, iemācies pamanīt sīkumus.
Trešais jautājums – “Kā ir ar manu sapni?” Ja pirmie divi jautājumi jāuzdod katru dienu, tad trešais ir globālāks. Pietiek ar vienu reizi nedēļā. Jāveic mērķu un vēlmju revīzija. Tas, par ko tu sapņo, uz ko tiecies, dzīves laikā var mainīties. Bērnībā mēs domājām, ka lielākais sapnis – nopirkt kilogramu konfekšu, apēst un kļūt laimīgiem. Tagad, pat ja mēs iegādātos divus kilogramus šokolādes, maz ticams, ka tie padarītu mūs laimīgus. Mēs maināmies, mainās mūsu sapņi. Ja kādā brīdī tu saproti, ka sapnis, uz kuru esi tik ilgi un grūti gājis, vairs nav tavs, nebaidies to mainīt vai vispār atteikties no tā. Pavaicā sev: kāpēc es to vairs nevēlos? Un godīgi atbildi: “Tāpēc, ka esmu mainījies, tagad man tas nav vajadzīgs.” Kad varēsi pieļaut pārmaiņu iespējamību, tu ļausi sev darīt to, ko patiešām vēlies.
Avots: psychologies
