Pagātne un ironija zinātniskajā fantastikā. Kārlis Vērpe vērtē izstādi “Nenorunātās tikšanās” 0
Izstāžu zālē “Arsenāls” no 2019. gada 13. decembra līdz 2020. gada 23. februārim apskatāma Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izstāde “Nenorunātās tikšanās”.
Iespējams, es dzīvoju nākotnē. Pie šāda apsvēruma nonāku, domādams par sajūtām un spriedumiem, kuri man raisās ap zinātniskās fantastikas tēmu. Tā šobrīd esot svarīga, interese par žanru augot, jo “mūsdienās notiek vēl nebijusi tehnoloģiskā attīstība”.
Citēju ievadu izstādē “Nenorunātās tikšanās”, iespaidīgai un vērienīgai ekspozīcijai “Arsenāla” telpās, kas veltīta zinātniskajai fantastikai, īpašu vērību pievēršot tās iespaidam Latvijas kultūras telpā pagājušā gadsimta otrajā pusē. Par labu pieņēmumam, ka dzīvoju nākotnē, izšķiros, jo
zinātnisko fantastiku nekad neesmu izjutis kā aktuālu,
un, ņemot vērā, ka Padomju Savienībā tā patiesi bija svarīga valsts daudzsološā progresa iedvesmošanai, tad pagātne nav tā vieta, kurā man patverties.
Skatoties vai lasot zinātniskās fantastikas darbus, es parasti jūtos neērti. Mani stindzina atsvešinātība, kas ir izplatīts estētisks paņēmiens šajā žanrā. Kosmiskas un lielākoties drūmas skaņas, kuras pavada kino vai videodarbus; tuksnesis kā nākotnes noplicinātās zemes attēls; mākslotas attiecības starp cilvēkiem, pat ja runa ir par utopisku valsts iekārtu.
Mani pārsteidz ironija, kura itin bieži ieskanas mākslas darbu risinājumos, jo tēma un žanra uzstādījums taču ir nopietni!
Vai pretenzijas mākslinieciskiem un zinātniskiem paņēmieniem paredzēt un modelēt nākotni var būt joks? Rodas aizdomas, ka šajā žanrā ne tikai nākotne ir neskaidra un tāpēc lielākoties biedējoša, bet arī paša žanra uzdevumi maldina.
“Nenorunātās tikšanās” ir lieliski veidota izstāde ar daudziem saistošiem un vērtīgiem mākslas darbiem, kā arī iespaidīgu scenogrāfiju. Viens no ekspozīcijas pamatelementiem ir uzņēmuma “Preiļu bloks” ražotās stikla smiltis.
Materiāls, kuru izmanto ainavu arhitektūrā un būvniecībā, izstādē pārtop par futūristisku zemes virsmu ar kāpām un liedagiem. Smiltis ir ērtas sēdēšanai, stikla granulas negriež, tāpēc asociācijas ar jūras krastu raisās pašas no sevis.
Atsvešinātība un ironija izstādi caurvij un raksturo lielāko daļu kuratoru atlasīto mākslas darbu.
Ekspozīciju atklāj Nešas Glinnas videodarbs “Tu mani izmantoji” (Mīļotā zeme), kurā kaila zaļa dāma stāvoklī, sēžot zaļas pļavas un zilu debesu ainavā ar izsētiem darbīgiem naftas pumpjiem, uzrunā skatītāju.
Dāma runā par izmantošanu, paverdzināšanu, spēku un varu, to, ka beidzot no tā visa ir brīva un uzrunātais personāžs nākotnē nebūs vairs vajadzīgs. Runas adresāts ir vīrietis vai maskulinitāte, viens no mūsdienās populāriem tropiem kapitālistisku sabiedrību analīzē.
Kādēļ zemi esam izsaimniekojuši, nonākuši pamatīgu ekoloģisku problēmu priekšā? Kā izprotam vīrišķību un sievišķību? Iespējams, pamatcēloņi ir rodami patriarhātā, kas industrializācijas rezultātā ir guvis tehnokrātiskus muskuļus un kļuvis pavisam plēsonīgs?
Mākslinieces runā ir jūtama ironija,
un darba stilistika rada atsvešinošu iespaidu, tāpēc darba sniegtās atbildes visdrīzāk nav atbilstošākās. Plēsonīga seksualitāte, varaskāre, paverdzināšana un citas cilvēku izpausmes galu galā ir pazīstamas jau kopš senatnes.
Ironija šeit parādās kā apjukums, nevis ērta jušanās postmodernā daudzpatiesību laikmetā.
Ironiskums liecina par vēlmi jautājumus uzdot no jauna, nopietni.
Ievas Balodes videodarbs, kas iestrādāts vērienīgā instalācijā, parāda šāda ironiskuma nopietnību. Izstādes kuratores (Solvita Krese, Inga Lāce, Andra Silapētere. – Red.) pašas ir iejutušās nākotnes utopijas personāžu tēlos: futūristiski tērpi un frizūras, biedriskam sveicienam pacelta roka ar atvērtu plaukstu, vide – padomju arhitektūras pieminekļi, piemēram, Zinātņu akadēmijas augstceltne Rīgā.
Padomju laiku optimismu par nākotni ir nomainījis jautājums, kā stāstīt utopiskuma, tālā nākotnē vērstu un vēl neesošas sabiedriskas iekārtas fantazējošu ideju vēsturi. Laika mods šeit šķietami apved ap stūri pētnieku, kurš, tiecoties utopiju novietot pagātnē, pats iekrīt slazdā un sāk stāstīt ar skatu nākotnē.
Šī dilemma ir labi parādīta Bahāra Nūrizādes videodarbā “Pēc trūkuma”. Ainu, kurā cilvēki brauc augšup pa metro elevatoru, pavada balss krievu valodā (zinātnieks?), stāstot par kibernētikas neticamajiem panākumiem un solījumu drīzā nākotnē cilvēkus atbrīvot no ķermeņa un viņu apziņu saplūdināt ar mākslīgo intelektu.
Nākamajā kadrā atbild balss angļu valodā (māksliniece?), kas secina šādu pieņēmumu pārsteidzīgumu, – vēl nekas neliecina par cilvēces transformēšanos pavisam citādā eksistences formā. Balss gan nav pārliecinoša; ja nu tomēr drīzumā kas tāds notiek?
“Nenorunātās tikšanās” meistarīgi un patīkami rosina pie utopijas tēmas atgriezties un padomāt.
Manuprāt, šobrīd utopiskuma valgi atraisās un mūs gaida nevis nebijusi, fantastiski biedējoša eksistence, bet iespēja lielākoties būt vienīgajā reālajā laika modā – tagadnē. Izstāde jau stāsta utopijas vēsturi un piesardzīgi jautā, kā būtu jāstāsta nākotni.
Ir patīkami skatīt Staņislava Lema darbu padomju izdevumus vai Aleksandra Dembo un Genādija Suhanova grafikas. Ir saistoši domāt par šīm sava laika liecībām, zinot, ka ne tuvākā, ne tālākā nākotnē mūs nepārsteigs pasaules gals vai pavisam neizprotamas sadzīves formas. Iesaku izstādi garām nelaist.
