Atis Klimovičs: Lai kur mēs arī spertu soli, visur joprojām ir daudz nospiedošā padomju mantojuma 54
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tuvā vasara ar vairākiem Latvijas vēsturē būtiskiem datumiem ir piemērots laiks, lai atkal paņemtu rokās sen atpakaļ bēniņos noglabātā starpkaru laika populārākā iknedēļas žurnāla “Atpūta” numurus.
Lai pāršķirstīto tos, izlasītu vienu otru rakstu, sevišķu uzmanību pievēršot prāvajam foto daudzumam. Un, lai gan tiek uzskatīts, ka ar atbilstoši veiktiem fotouzņēmumiem arī tīri labi var samelot, tie bieži vien spēj pateikt visai daudz un ievērojami patiesāk pat par vienu otru rakstu.
Jebkurā gadījumā foto sniedz daudz vērtīgas un paliekošas informācijas. Šajā gadījumā par valsti laikā no tās dzimšanas pirmajiem gadiem līdz tās likvidēšanai.
Vēl trīsdesmito gadu beigās, mēģināsim piekrist, Latvijas laukos nav vērojama nez kāda labklājība, lai gan tur dzīvo daudz strādīgu un prasmīgu saimniekotāju – zirdziņi un čakli zemnieki. Fotogrāfijās tehniku – traktorus – faktiski neredz.
Un tomēr – citos foto skaidri redzama izaugsme, kas piedzīvota no valsts dibināšanas 1918. gadā līdz trīsdesmito gadu nogalei – tur ir VEF būvētās lidmašīnas, spodri un tīri dažādu uzņēmumu cehi, kas ļauj noprast centienus un orientāciju uz jaunu ražošanas tehnoloģiju ieviešanu, eleganta izskata izstrādājumi, daudzās dažādiem mērķiem būvētās elegantās ēkas – kā, piemēram, mākslinieku un aktieru atpūtas ēka Ādažos, jaunā skola Ilūkstē un daudzas citas.
Tur ir foto ar Herbertu Cukuru viņa lielā gaisa ceļojuma laikā, tur ir armijas komandieris Krišjānis Berķis, un pēc 1934. gada 15. maija visai regulāri, protams, valsts galva Kārlis Ulmanis, jaunsargu pasākumi un aizsargu pulku komandieru kopbilde no sanāksmes Rīgā.
Tur ir slavenākā latviešu soļotāja Jāņa Daliņa un viņa ģimenes foto pilnā augumā. “Atpūtas” lappusēs netrūkst šādu salonfoto, kas apliecina par sevi un valsti pārliecinātu pilsoņu klātbūtni. Tur ir ministri, komponisti un mākslinieki.
Tam seko lēmums par bruņoto nepretošanos okupantiem. Latvija iekļūst nežēlīgajās vēstures dzirnās, kas maina visu iepriekšējo dzīvi, bet prāvu daļu tās redzamāko personāžu aukstasinīgi iznīcina.
Cukurs beidz dzīvi Latīņamerikā, kur viņu bez tiesas nolinčo Izraēlas specnazs, Berķis un Ulmanis nomirst krievu cietumos. Nes upurus inteliģence, turīgi pilsētnieki un laucinieki, viņu īpašumus vienkārši atņem.
Nedaudz vēlāk divas svešas varas prettiesiski ievelk karā un pazudina lielu daļu latviešu nācijas, radot cilvēku skaita zaudējumus, no kuriem nav izdevies izrausties vēl tagad. Karā vairākas Latvijas pilsētas tiek ievērojami sagrautas.
Lai kur mēs arī spertu soli – galvaspilsētā, Latgalē, Zemgalē vai pārējos valsts reģionos –, visur joprojām ir daudz nospiedošā padomju mantojuma, kas atnesis svešo.
Kas vainojams, ka tā vēl tik daudz, ka simtiem ciematu Latvijas laukos ļaudis dzīvo atbaidošās “attīstītā” sociālisma laikā būvētās mājās? Var vainot to iemītniekus, bet taisnības labad tomēr atzīsim – ar tādu vidējo algu taču viņi nekādu citu dzīvi nevar iesākt.
Tomēr jāpiekrīt kārtīgā lauku saimnieka Gundara Kalves viedoklim – tie, kas dara, zina Latvijas ceļu un tic tās nākotnei.
Pagātnē nav trūcis nekā – nedz labā, nedz ļaunā, un uz to nevajadzētu raudzīties nekritiski. Taču arī panikai nav iemesla. Tāpat derīgi atcerēties, ka politiskā neatkarība vien nevar nekavējoties atrisināt visas mūsu problēmas.
