– Jūs reflektējat par padomju laiku jau divdesmit gadus. Vai materiāls vēl nav izsmelts, vai nav laiks pievērsties pārejas laikmetam vai neatkarības aspektiem? 0
– Nu, varētu teikt, ka pēdējos darbos jau sāku reflektēt pats par saviem agrākajiem darbiem. Taču ir viens aspekts, kuru nevajadzētu aizmirst un nenovērtēt. Mēs, kas esam pieredzējuši sociālismu dzīvē, mēdzam pret to izturēties kā pret neizdevušos sociālu eksperimentu.
– Pat ļoti izdevušos, galu galā tas tupinājās veselus 70 gadus…
– Protams, taču, neskatoties uz daudzajiem upuriem, sociālisms tomēr sabruka. Tātad mēs uz to skatāmies kā uz neveiksmīgu eksperimentu. Bet pārējā pasaule, kas sociālismu klātienē nav piedzīvojusi, uz to skatās kā uz reālu alternatīvu kapitālismam. Varētu teikt, ka ir tāds kreiss noskaņojums – turklāt ne tikai Eiropā, pat ASV. Tāda domāšanas ievirze. Viņi to uztver kā intelektuālu provokāciju, kā alternatīvu, kuru nevajag obligāti ieviest dzīvē, bet tas pastāv kā teorētiski apsverama kategorija. Un bieži mēs to ignorējam. Lietuvā daudzi cilvēki nesaprot, kā man izdevies izveidot starptautisku karjeru, taisot darbus par šādām tēmām.
– Nu, protams, mēs taču tik tikko no tā aizbēgām…
– Tā ir nespēja paskatīties uz sevi no malas. To ir jāspēj izdarīt, un tad kļūst vieglāk brīvi izmantot šos aspektus, estetizējot tos, izņemot no politikas lauka, padarīt diezgan nozīmīgus.
