– Varbūt mēģinājumi atdzīvināt vai sameklēt varonīgo pagātni ir Austrumeiropai šajā brīdī universāls fenomens? Arī Latvijā mēs patlaban kultūrā meklējam vēsturisko varoni, pat pirmskristietības laikā. Arī Lietuvā Kristīna Sabaļauskaite atgādina, ka Lietuva reiz bija dižena impērija, un jūs vēršaties pēc materiāla pie pagātnes… 0
– Nu, Kristīna vairāk stilizē pagātni, estetizē.
– Jūs arī.
– Jā, es arī. Tā ir būtiska atšķirība. Kad šādi restaurācijas mēģinājumi kļūst par politikas sastāvdaļu – tas jau ir kaut kas pavisam cits. Un kazaki, kaut arī ne visā piekrīt Kremlim, tomēr viņu darbībai ir nepārprotami politiska odere, un tas sakrīt ar Krievijā valdošajām nostādnēm. Man tas uzdzen drebuļus, piemēram, kad atceros, ka kazaki taču tika piesaistīti visbriesmīgākajām soda ekspedīcijām.
Turpretī man pagātne nav tikai krieviska, lietuviska, sociālistiska vai vēl kāda – tai ir, protams, arī politisks pamats, taču es tam pieeju tikai caur estētiku, es nesniedzu politiskus paziņojumus. Es nenodarbojos ar aktīvismu, man ļoti nepatīk, ja aktīvisms ieplūst mākslas vidē.
– Tas ir, ja cilvēks atnāks uz jūsu izstādi un saskatīs tajā kādu politisku vēstījumu, tad tā būs tikai viņa interpretācija?
– Nu, ziniet, saskatīt jau var visu ko. Piemēram, vienā manā 90. gadu video ir virsnieks, kas palaiž atombumbu – tas bija acīmredzami neiespējami. Bet tagad atkal sāk runāt par to, ka atomieroči var tikt izmantoti kā ierobežojošs faktors.
– Savā ziņā dežavū – mana bērnība pagāja aukstā kara sajūtās. Nevar teikt, ka to ļoti atceros ar prātu, vairāk ar gaisotni. Un tagad viss atkal atgriežas, un tas pat vairs nav smieklīgi.
– Lūk, pie jums gaisotne atgriežas, bet es vienmēr esmu bijis pārliecināts, ka tā nekad nekur nav pazudusi, varbūt marginalizēta tā sēdēja kādam galvā. Pagātnes aspekti, par kuriem mēs paziņojām, ka tie ir aizgājuši, patiesībā tikai piedzīvojuši mutācijas, protams, tie vairs nav gluži tādi kā padomju laikā, taču nav noticis simtprocentīgs pārrāvums. Piemēram, aukstā kara laika un pat Gorbačova laika gaisotne – tā nekur nav pazudusi, to nespēj ignorēt pat tie, kas dzimuši 90. gadu sākumā. Viņi to laiku neatceras, viņiem visa pasaule ir vaļā, nav nekādu komunikācijas grūtību, un tomēr – viņi jūt atšķirību starp sevi un eiropiešiem, kuru vecāki un vecvecāki nav piedzīvojuši. Šo aspektu noteikti nedrīkst ignorēt, nedrīkst izlikties, ka tā nav, jo tad noteikti cilvēku apziņā radīsies fantomi kā Tarkovska filmā “Solāris”. Un mēs nesapratīsim, no kurienes tas nāk.
