– Jūs studējāt par skulptoru, taču izstādē nav nevienas skulptūras, tikai instalācijas un video… Vai veidojat arī skulptūras? 0
– Figuratīvas skulptūras? Nē, jau studiju laikā mēs figuratīvo skulptūru saistījām ar padomju laikiem. Varbūt tagad attieksme būtu maigāka, bet toreiz jutāmies ļoti kategoriski, gribējām atbrīvoties no aizejošā sociālisma estētiskās kravas, sākt no baltas lapas. Tādēļ es, joprojām sevi uzskatot par skulptoru, darbojos citos žanros. Piemēram, manos videodarbos nav nekāda dramatiska sižeta, reizēm nav pat teksta, es ar tiem veidoju vispārinātu audiovizuālu vidi, kurā notiek kaut kas tāds, kas reiz jau ir noticis. Bieži izmantoju citu uzņemtu materiālu, pārmontēju to, lai ar citu skatienu paskatītos, kā šī reiz bijusī vide ietekmē tagadni. Un vēl – pati skulptūra, kas ir objekts, bieži kļūst par manu filmu varoni – tā notika gan ar Ļeņina statuju, gan Marksa krūšutēlu.
– Un kā ar skaņu? Jūsu izstādē ir, piemēram, kazaku dziesmas – tur ir tikai skaņa.
– Nu ne tikai, vinila platē ierakstīta performances dokumentācija. Es pērn izvēlējos divus Pēterburgas kazaku ansambļus – viņiem nav nekādu saikņu ar īsto kazaku apgabalu, bet viņi pulcējas un cenšas iedzīvināt tādu kā aizgājušo kazaku diženumu, caram uzticīgo kopienu…
– … kas tagad uzticīga caram Putinam…
– Nē, tur ir ļoti atšķirīgi cilvēki. Piemēram, tie, ar kuriem strādāju, ļoti kritiski attiecas pret mākslīgu kazaku vienību atjaunošanu, kad vienkārši kādus cilvēkus apģērbj formās, iedod viņiem virsnieku nosaukumu, ieročus. Protams, nav ko slēpt, viņi ir arī konservatīvi, nacionālistiski noskaņoti par Krieviju, toties pret Kremļa kultūras politiku attiecas kritiski, uzskata, ka virspusē nonāk un tiek atbalstīti vieglie, popžanri, kamēr restaurācijas darbi faktiski nesaņem nekādus grantus, un arī viņiem nav nekāda atbalsta, kaut gan viņi cenšas ļoti autentiski atskaņot kazaku dziesmas un turēties pie tradīcijām. Man tas bija veids, kā parādīt to, ka mūsdienu Krievija atkal cenšas atdzīvināt kaut kādu utopisku impērisko varenību.
