Pagātne nekur nav pazudusi. Saruna ar lietuviešu mākslinieku Deimantu Narkēviču 0
Stūra mājas trešajā stāvā apskatāma šobrīd pasaulē pazīstamākā lietuviešu laikmetīgās mākslas meistara Deimanta Narkēviča izstāde “Atmiņu arheoloģija”. Tā kā Narkēvičs savos darbos pamatā izmanto dažādus padomju laika aspektus, skatītājam saskatāma saistība ar traģiskajiem jūnija datumiem – Baltijas valstu okupāciju un deportācijām. Tomēr pats mākslinieks no politiskā konteksta kategoriski norobežojas.
– Latviešu mākslas mīļotājs par jums labākajā gadījumā zina diezgan maz, sliktākajā nemaz, jo šī ir jūsu pirmā izstāde Latvijā. Esat dzimis Utenā, studējis Viļņas Mākslas akadēmijā. Kas vēl noteikti par jums jāpasaka?
D. Narkēvičs: – Mana vecuma cilvēki pazīst abas politiskās sistēmas, kādās esam dzīvojuši. Mēs esam piedzimuši un izauguši PSRS, bet mana mākslinieciskā dzīve ir sākusies un turpinās neatkarīgajā Lietuvā. Un šī pāreja no sociālisma uz liberālo pasauli, liberālo ekonomiku, māksliniecisko vidi, atstājusi uz mani iespaidu, formulējusi manu pieeju, var teikt, manus uzskatus par to, kā un kas man jādara, kā izturēties starptautiskā mākslinieciskajā vidē.
Sāku strādāt, kad vēl studēju akadēmijā, – es iestājos diezgan vēlu, man jau bija 23 gadi.
– Pabeidzāt un aizbraucāt gadu uz Londonu…
– Nē, man vēl bija palicis gads akadēmijā, kad aizbraucu. Tas bija 1992./1993. gads, un aizbraukšana ļoti iespaidoja manu karjeru – ne tādā ziņā, ka es Londonā būtu guvis atzinību, nē, bet pieredzes ziņā šis viens gads nozīmēja daudz vairāk nekā pieci vai seši gadi Viļņas Mākslas akadēmijā.
Kad aizbraucu, mums vēl nebija pieredzes ar dzīvi liberālā sabiedrībā, un es tiku iesviests konkurences vidē, kur nācās visai ātri un plūdeni iekļauties, vajadzēja saprast, formulēt, kādēļ un ko tu dari, – tas prasīja godīgumu pret sevi un nepavisam nebija vienkārši. Es savā mākslā pievērsos tam, ko varētu nosaukt par “nesenās pagātnes piemiņu”. Tā pamazām noformulējās mans interešu loks, kurš iemiesojies filmās, instalācijās, kas daļēji pārstāvētas arī šajā izstādē.
Man bijušas 60 solo izstādes no Francijas līdz Honkongai, vairāk nekā 200 starptautiskas grupu izstādes, ieskaitot tās Venēcijas biennāles, arī biennāles Sanpaulu, Guandžou un citas, visas pat neatceros.
