“Domāju, kad esam izkļuvuši no atvariem un pagājusi laika distance!” Sarima ar rakstnieci Šadri 5
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Martā pie lasītājiem nonāks Dainas Šadres piektā grāmata – “Vakara romāna” sērijas darbs “Pagātnes atvari”.
Alma ir izklaidīga, bet sirsnīga trīsdesmitgadniece, kurai ir plašs draugu loks, mīļotais puisis un tieksme publicēt pašironiskus stāstus sociālajos tīklos. Kādā augusta dienā, kad viņa kopā ar draugu devusies uz teātri, satraukta piezvana krustmāte Rita – vienīgā dzīvā Almas tuviniece, neskaitot māsas ģimeni. Provinces skolotāja satraukta – pēdējās dienās viņa saņem nāves draudus, uz mājas durvīm sazīmēti krusti…
Abas vienojas, ka Rita līdz skolas gada sākumam brauks paciemoties pie Almas, taču nākamajā dienā jaunā sieviete saņem ziņu par krustmātes nāvi. Šoku par notikušo pastiprina policijas iesaistīšanās – Rita tiešām noslepkavota. Kas gan noslēgtās sievietes dzīvē varēja novest pie šādas vardarbības?
Daina, grāmatas pēcvārdā rakstāt, ka nereti pat par saviem tuvajiem zinām tikai pūdercukuru – jaukās lietas. Vai nereti nav tā, ka paši arī cenšamies tikai pūdercukuru vien rādīt, pat vistuvākajiem?
D. Šadre: Cilvēki, protams, ir dažādi, bet vairums cenšas savus tuviniekus saudzēt – nestāstām par slimībām, pārdzīvojumiem, zinot, ka tas viņus var sāpināt un satraukt, un nestāstām par savas pagātnes tumšajām lappusēm, baidoties, ka mūs nesapratīs, nepieņems, mainīs viedokli par mums.
Mana mamma un vecmamma ļoti daudz un bez īpaša izskaistinājuma tika stāstījušas par jaunības dienām, par ģimenes vēsturi, bet, to atceroties, saprotu, ka ļoti maz tika runāts par tābrīža sāpīgajām lietām.
Pagāja laiks, un es pati centos norobežot vecākus no savām sāpēm – tā nav neuzticēšanās, tā ir mīlestība, kas liek klusēt. Ir jau arī otra puse, kad cilvēki žēlojas par dzīvi – viņi nav pieņēmuši savas kļūdas, neatzīst, ka dzīvē viss nav veidojies tieši tā, kā gribētos, un laikam jau vairāk paša izvēļu dēļ.
Kad sasitamies vai salaužam kādu kaulu, ar speciālistu palīdzību spējam novērtēt, cik nopietna ir trauma. Vai savus “pagātnes atvarus” maz spējam līdz galam izmērīt, cik tie dziļi un kā ietekmē pārējo, kas notiek mūsu dzīvē?
Domāju, kad esam izkļuvuši no atvariem un pagājusi laika distance, jebkurš domājošs, analizējošs cilvēks spēj aptvert sekas, kas ietekmējušas gan viņu pašu, gan citus cilvēkus. Uzskatu, ka ir labi, ja cilvēks spēj izanalizēt sevi, notikušo un dzīvot – tas skanēs naivi – labāk, vismaz nekāpt uz tiem pašiem grābekļiem. Slikti, ja pagātni neizdodas atlaist, ja nākas dzīvot nepārtrauktā vainas apziņā, jo tās ir ļoti spēcīgas jūtas, kas iekšēji grauž, un tās var būt pat tik spēcīgas, ka tās pārkāpuma sekas var atkal un atkal radīt līdzīgus atvarus.
Kā jums šķiet, ko ar cilvēku attiecībām izdarījis pēdējais gads, kas pavadīts pandēmijas ēnā? Un pavisam konkrēti: kas jums pašai šajā laikā visvairāk palīdz saglabāt līdzsvaru?
Savā apkārtnē, manā burbulī, ģimenē, neredzu nekādas lielas emocionālas izmaiņas – ne lielāku tuvību, ne attālināšanos, vientulības pazīmes. Bet man ir gan paziņas, kuri nevienā sarunā nespēj iztikt bez valdības gānīšanas, pandēmijas noliegšanas, runāšanas par to, ka statistika ir uzpūsta. Es tad klausos, atceros mūsu gadu desmitiem ilgo draudzību un izvēlos nestrīdēties.
Kovids laikam jāpieskaita pie tās pašas tēmu sadaļas, kurā ir politika – tēmas, par kurām labāk nestrīdēties, lai draudzība neizjūk. Es pati ar spriedzi tieku galā, dozējot informāciju, lai neuzņemtu vairāk, kā varu tikt galā bez liekas panikas. TV neskatos jau gadiem ilgi, ziņas lasu, bet ar mēru. Ja izlemju painteresēties, tad paskatos, kāda ir situācija Latvijā, Baltijā, un ar to arī pietiek. Šajā laikā veltu laiku grāmatām, filmām un arī tajās cenšos neizvēlēties ļoti smagas tēmas.
Radošās virtuves jautājums: vai jums ir īpašs rakstīšanas rituāls?
Ar rakstīšanu man ir tā – ļoti sen, konservatorijā, kāds no maniem psiholoģijas pasniedzējiem teica: mūsu smadzenes ir tā iekārtotas, ka tām vajag dot uzdevumu un tad likt mierā. Tad tās domās un kādā brīdī kā dators izmetīs pareizo atbildi. Es tieši tā cenšos darīt ar rakstīšanu: izdomāju tādu pavisam aptuvenu līniju, kādā varētu veidoties sižets, un tad ļoti ilgu laiku vispār liekos mierā. Un, kad kādā brīdī aizmiegot sāk nākt risinājumi, saprotu – pienācis laiks ķerties pie rakstīšanas.
Man gan vajag klusumu, vienatni, tad iet uz priekšu ļoti ātri. Bet ir noteikts apjoms, ko vienā reizē varu uzrakstīt, un tas ir gandrīz vienmēr vienāds – uzrakstu vienu A4 lapu, un pēkšņi saprotu: nu, mīļie, ko jūs man te esat sadarījuši! Tā taču nemaz sākumā nebija iecerēts! Tad nāk apjukums, nesapratne, ko ar to visu tālāk pasākt. Protams, grūti atslēgties, bet cenšos tajā dienā ar varu risinājumus nemeklēt, jo zinu, ka nākamajā rītā tie būs iezīmējušies. Bet, kad rakstu, tad rakstu katru dienu, ja vien nav kādu neatliekamu pasākumu.
Fragments no Dainas Šadres romāna “Pagātnes atvari”
Ritas draugs patiešām bija rūpīgi apdomājis visu, kas nepieciešams bērēm. Oficiālo iestāžu apmeklējumu tika nolemts atlikt uz rītdienu, šobrīd vajadzēja aizrunāt kapavietu, telpas bēru mielastam, saimnieces, izvadītāju un muzikantus. Arī viesu sarakstu Saša jau bija sagatavojis. Taču vispirms bija jāsaprot, kad plānot bēres. Almai vairs bija palikušas tikai pāris atvaļinājuma dienu, viņa sazvanījās un paņēma bezalgas atvaļinājumu, lai pietiktu laika gan krustmāti ar godu apglabāt, gan mēģināt tikt skaidrībā par viņas dīvainās nāves iemesliem.
– Noliksim bēres uz piektdienu. Uz divdesmit trešo augustu. Tad vajadzētu visu pagūt gan mums, gan policijai.
– Divdesmit trešais, – Saša aizdomājās. – “Baltijas ceļa” jubilejas diena. Cik simboliski. Zināmā mērā tieši tad arī viss sākās.
– Ko tu teici? – Alma nebija sadzirdējusi, viņa jau zvanīja pirmajiem bēru viesiem.
– Neko īpašu. Vienkārši liktenis dažkārt mēdz būt traģiski ironisks.
– Ko tu ar to domā?
– Tieši pirms trīsdesmit gadiem divdesmit trešajā augustā mēs, visi draugi, ar degsmi sirdī pulcējāmies “Baltijas ceļā”. Nu mēs tajā datumā pavadīsim vienu no mums pēdējā gaitā.
Vakarā Saša piedāvāja Almai palikt pa nakti pie viņa, domājot, ka jaunā sieviete varētu justies neomulīgi krustmātes mājā, taču Alma no piedāvājuma atteicās. Viņai gribējās pabūt vienai un sakārtot domas. Ieejot Ritas mājā, krustmeita juta vien smeldzi, ka tūdaļ pretī nenāks viņas mīļā, labā tante.
Vispirms vajadzēja piezvanīt māsai un pastāstīt pēdējos jaunumus.
– Vai tu tiešām tici, ka Rita ir nogalināta? – Paulīna šausmu pilnā balsī pārjautāja.
– Nezinu, ko īsti domāt. Protams, viņas piepešā nāve izskatās aizdomīga, bet tu taču atceries mūsu vasaras pie krustmātes. Viņa bija labā feja. Neatceros, ka Rita būtu ar kādu strīdējusies vai pat aprunājusi. Viņa bija vienkārša, labsirdīga provinces skolotāja. Dzīvoja bezkaislīgu, pelēku dzīvi. Jābūt ļoti vētrainai fantāzijai, lai iedomātos, kādēļ gan kādam vajadzētu gribēt viņas nāvi.
– Es arī tā domāju. Neticu nekādām sazvērestības teorijām. Banāla, baisa sagadīšanās.
Tikko Alma bija beigusi sarunu ar māsu, zvanīja Ieva. Draudzene bija noraizējusies.
– Esi pārliecināta, ka varēsi viena nakšņot tik traģiskā vietā?
– Man nav neomulīgi. Pāri visam es te sajūtu krustmātes mīlestību pret mani, viņas siltumu.
– Vai Ģirts nevar aizbraukt pie tevis un atbalstīt?
– Ģirts? Viņš neko tamlīdzīgu nav piedāvājis, un es arī nemaz negribu prasīt. Man šobrīd grūti iedomāties viņu par stipro plecu. Turklāt pēc izrādes mēs esam sazinājušies tikai vienu reizi. Es Ģirtam uzrakstīju, ka braucu uz šejieni, viņš ļoti samāksloti izteica līdzjūtību. Un viss. Vairāk nav devis ziņu.
– Viņš izveidojis kontu “Instagram”.
– Ģirts? Ar viņa principiāli noliedzošo attieksmi pret soctīkliem? Beidz!
– Es arī biju pārsteigta, kad māsa pateica, ka Ģirts viņai sekojis “Instagram”.
– Sekojis Martai? Bet man ne, citādi es būtu saņēmusi paziņojumu.
– Man arī ne. Varbūt viņš negrib, lai mēs zinātu, ka viņam paslīdējusi kāja soctīklu virzienā.
Citkārt Alma droši vien būtu daudz vairāk domājusi par Ģirta neparasto izturēšanos, taču šobrīd viņas prāts riņķoja ap krustmāti. Viņa neticēja, ka rūdītu skolotāju kaut kādi zīmējumi un no avīzes izgriezti draudi varētu novest līdz infarktam.
Cik nu krustmāte stāstījusi, ne tādas vien palaidnības viņai nācies pieredzēt daudzajos darba gados skolā. Bet tante patiešām bija panikā un pat grasījās bēgt uz Rīgu. Vajadzēja būt kādam nopietnākam pamatam, lai Rita justu nāves bailes. Tik nopietnam, ka viņa pat baidījās par to runāt skaļi. Kā lai tagad, kad krustmātes vairs nav, uzzina, kas īsti noticis? Kā lai saprot, vai Ritas panikai tiešām ir kāds sakars ar viņas nāvi?
Alma sāka pāršķirstīt grāmatas un piezīmju blokus, kas stāvēja turpat uz galda un pie gultas. Viņa atrada Sašas pieminēto draudu vēstuli un vēl otru, par kuru kaimiņš acīmredzot nezināja, ja jau nebija pieminējis. Tur tikpat nemākulīgi salīmēti burti veidoja tekstu “Kuce, tu mani nodevi. Gaidi atmaksu!”.
Alma atcerējās, ka Saša pieminējis slepkavu, pret kuru sen atpakaļ liecinājusi Rita. Viņas atradums varēja liecināt, ka zīmītes tomēr sūtījis noziedznieks. Alma nodomāja, ka noteikti sīkāk jāiztaujā Saša par šo cilvēku, un jau gribēja mest mieru meklēšanai, kad ieraudzīja, ka Ritas plānotājā lappusē ar viņas nāves datumu ir fotogrāfija.
No senā attēla pretī raudzījās jauns vīrietis ļoti vīrišķīgiem vaibstiem un izteiksmīgām, tumšām acīm. Otrā pusē Ritas rokrakstā lieliem burtiem ar sarkanu tinti bija rakstīts – “slepkava”. Alma pašķīra plānotāju pāris dienu atpakaļ. Pēdējais ieraksts atkal bija par slepkavu – “Viņš ir slepkava!”.
Beigās uzzīmēts kvadrāts ar A burtu vidū un dīvainu asti galā. To visu aplūkojot, arī Alma izjuta šausmas, ar kādām krustmāte rakstījusi šos vārdus. Rita bija vai nu nogalināta, vai novesta līdz nāvei, tomēr nāves dienā nebija citu ierakstu, kaut gan abu pēdējās telefona sarunas laikā Rita bija runājusi par svarīgām lietām, kas vēl kārtojamas.
Nākamajā dienā Alma soli pa solim pildīja Sašas ieteikumus bēru organizēšanā. Pats kaimiņš strādāja, tomēr vairākas reizes piezvanīja un palīdzēja ar padomu. Pēcpusdienā Alma vārtiņos saskrējās ar nepazīstamu vīrieti. Bija ieradies izmeklētājs Girgensons.
