DZĪVAIS UN MIRUŠAIS ŪDENS 4
Vārītu ūdeni uzskata par mirušu. Piemēram, zivs novārītā, atdzesētā ūdenī neizdzīvo. Vārīšana maina ūdens kristālisko režģi. Atcerēsimies, ka lielā daļā tējas recepšu teikts – uzkarsēt, bet nevārīt! Ūdeni nogalināt var arī īpaši uzlikta programma, vārdojums.
Dziednieki uzskata, ka katru gadu noteiktos datumos visās ūdenskrātuvēs – gan dabiskajās, gan mākslīgajās – ūdens maina dzīvīgumu: 24. jūnijā no pusnakts līdz pulksten trijiem tas kļūst par dzīvo ūdeni, šajā pašā laikā 19. janvārī – par nedzīvo. Slāvu kultūrā par dzīvā ūdens nakti mēdz uzskatīt arī laiku
no 7. (Kupalas dienas) uz 8. jūliju.
Nedzīvo ūdeni dziednieki izmanto ārstēšanai, īpaši – kā palīgu jaunveidojumu gadījumā, brūču ārstēšanai, savukārt dzīvais ieteicams atkopšanās periodā, jo paātrina dzīvības procesus. Ar baznīcas vai dabas svētītu ūdeni var attīrīt dzīvojamās telpas, galveno uzmanību pievēršot slimnieka istabai, – ūdens jāizšļaksta pa kaktiem vai jāpievieno grīdas mazgājamajam ūdenim spainī.
Daži dziednieki uzskata, ka dzīvo ūdeni drīkst lietot tikai garīgi attīrījies cilvēks (baznīcā svētītu ūdeni – tikai tas, kuram atlaisti grēki), taču lielākā daļa kolēģu, šķiet, šim viedoklim nepiekrīt.
Dzīvs ūdens sastopams arī dārza veltēs un avotos. Folklorists un fiziķis Dainis Ozoliņš savā referātā par avotiem konferencē Baltu sakrālais mantojums teica: “Avota ūdens ir fantastiska bagātība, to var uzskatīt par svētu, ne tikai materiālu substanci. Pie avota būtu jāiet kā uz svētvietu. Tā ir tāda vērtība, kas nes līdzi informāciju no zemes un pēc tam, aizplūstot uz upēm un uz jūru, – vēl tālāk. Tā ūdens informācija veido to, kas mēs esam.”
Ūdens brīnišķīgās spējas līdz galam vēl nav izpētītas, taču tā mijiedarbībai ar domām un emocijām ir meklēti pierādījumi. Mums ir dota izvēle – izmantot jaunās zināšanas savā labā vai ignorēt šādu, ikdienā teju par velti pieejamu iespēju saglabāt veselību un apgādāt organismu ar vispiemērotāko enerģiju.
