Vai Arhitektūras gada balva iegājusi krīzē? 0
– Publiskajā telpā ik pa laikam dzirdams, ka LAGB institūcijā ir nopietna ieilgusi krīze. Pretenzijas izskan gan pret žūrijas darbu, kam tiek pārmesti favorītisms un neobjektivitāte, gan pret kritērijiem. Varbūt tiešām, ņemot vērā Latvijas arhitektu samērā šauro specializāciju, nav labi, ka žūrijā darbojas praktizējoši arhitekti?
G. Grikmane: – Balvas kritēriji nav mainījušies pēdējos trīs četrus gadus. Katram cilvēkam piemīt kas subjektīvs, tomēr nacionālā žūrija ir pietiekami liela – šogad tajā darbojās astoņi cilvēki, lai nodrošinātu viedokļu dažādību. Pēdējos gados bija tradīcija, ka tajā darbojas pēdējā gada uzvarētāji, šogad ar to bija problēmas, jo, kā zinām, Rastrelli neiesaistījās (pasmaida). Tāpēc uzrunāju iepriekšējo gadu uzvarētājus – arī Juri Mitenbergu, Didzi Jaunzemu, Sintiju Vaivadi, Evelīnu Ozolu, klāt pieaicinot gan arhitektus, gan arī ar arhitektūru netieši ikdienā saistītos cilvēkus. Žūrija tiek veidota, nemēģinot pārstāvēt vienā konkrētā sfērā strādājošus arhitektus – man neliktos pareizi, ja tajā būtu tikai arhitekti, kas projektē tikai jaunbūves vai tikai rekonstrukcijas. Tas automātiski nozīmētu favorītismu pret šīm jomām.
– Bet tieši tas jau tāpat tiek pārmests…
– Jā, tomēr varu atkārtot, ka šogad žūrijā bija ļoti dažādi cilvēki. Manās acīs tas ir vienīgais veids, kā izvairīties no favorītisma.
J. Mitenbergs: – Man šķiet, ka šis ir atsevišķu cilvēku pausts personiskais viedoklis, nevis vispārējs vērtējums. Žūrija tik tiešām bija ļoti dažāda un domas bieži diametrāli atšķīrās.
– Pēc kādiem principiem tiek izraudzīta starptautiskā žūrija, kas arī katru gadu ir cita?
G. Grikmane: – Vispirms konsultējāmies ar kaimiņvalstu arhitektu savienībām un izmantojam arī iepriekšējas iestrādes, pievēršot uzmanību, lai žūrijā būtu mūsu reģiona pārstāvji, kas darbojas radniecīgās jomās vai arī ir sadarbojušies ar Latvijas arhitektiem.
Nacionālās žūrijas darbs būtībā ir izvēlēties pusfinālistus, lielu daļu – vairāk nekā 30 darbu – tā bija apskatījusi klātienē. Tas paliek aizkadrā, bet nacionālā žūrija izvēlas arī īso finālistu sarakstu, kas netiek publiskots, bet to saņem ārzemju žūrija, sākot strādāt. Vispirms tā ar pusfinālistu darbiem iepazīstas interneta vidē un, saņēmusi arī nacionālās žūrijas ieteikumus, izveido savu finālistu sarakstu. Šogad starptautiskā žūrija no nacionālās žūrijas finālistiem bija izraudzījusies tikai trīs vai četrus. Arī Nacionālais mākslas muzejs no starptautiskās žūrijas puses finālā bija ielikts tikai ar trim balsīm. Bet villa “Rota” Jūrmalā tikpat kā nebija skatīta. Galvenais tajā brīdī iznāca “Lielais dzintars”. Jau, esot šeit un reāli apbraukājot šos objektus, viņu izvēle beigās mainījās.
– Šobrīd balvai nav nomināciju, bet vai tās neradītu lielāku strukturētību balvas uzbūvē?
Gunta Grikmane: – Tas ir saistīts ar balvas mērķi – vai vēlamies tuvoties izcilībām arhitektūrā vai arī gribam iegūt arhitektūras vidējo ainu Latvijā. Būtu jau ļoti labi, ja mums katrā kategorijā būtu trīs četri vai pieci labi darbi, kas savstarpēji spētu konkurēt.
– 2011. gadā balvu saņēma lielveikals “Maxima”, kas sabruka 2013. gada novembrī, aiznesot 54 dzīvības. Pēc tam veiktas izmaiņas dažādos likumos un normatīvajā regulējumā. Tomēr vai, no vienas puses, arhitektu kopiena šobrīd, pēc trim gadiem, jūtas atguvusi sabiedrības uzticību un vai, no otras puses, sabiedrībai ir lielāks pamats uzticēties arhitektiem un būvniekiem?
L. Griezīte: – Daudzas problēmas ir samilzušas daudz vairāk, un procesi, kas saistīti ar projektēšanu, kļuvuši vēl komplicētāki, sarežģītāki, samākslotāki un profesijā normāli darboties apgrūtinoši. Nevar teikt, ka arhitekta profesija no visām šīm izmaiņām būtu kaut ko ieguvusi.
G. Grikmane: – Runājot par arhitekta prakses iespējām, šā brīža likumdošana, kas tika radīta, lai uzlabotu šo vidi, būtībā ir to vēl sarežģījusi, padarot daudz necaurskatāmāku. Uzdevums bija norādīt konkrētu atbildību un pienākumus konkrētām būvniecības procesā iesaistītām pusēm, taču tagad visi atbild par visu un neviens absolūti neatbild ne par ko. Arhitektūras kvalitāti tas noteikti neuzlabo, jo esam spiesti ražot ārprātīgas papīru ķīpas, kas jāiesniedz dažādām institūcijām, pretī saņemot ļoti neskaidrus norādījumus, ko tieši vēl papildināt. Tas neveicina labu praksi, taču uz šāda fona šā gada balvai iesniegtie darbi tomēr liecina, ka arhitekti spēj godprātīgi strādāt savā profesijā, sasniedzot virsotnes.
J. Mitenbergs: – Procesi, kas šajos trijos gados kopš traģēdijas notikuši, nekādā veidā neuzlabo ne mūsu profesijas situāciju, ne sabiedrības drošību.
V. Vīnbergs: – Neticu, ka šī traģēdija ir atstājusi kādu arhitektu vienaldzīgu un visu laiku nesēdētu pakausī. Iespējams, tieši tāpēc arī tik asi tiek izjustas stihiski vai nekoordinēti veiktās likumu izmaiņas.
G. Grikmane: – Zolitūdes traģēdijas tiesas procesā pie atbildības šobrīd netiek sauktas personas, uz kurām tas attiektos vispirms, – neesmu redzējusi, ka uz apsūdzēto sola sēdētu būvnieku pārstāvji.
– Dzirdēts, ka arhitektu vidē dažs iestājas par iekšējā tirgus aizsardzību. Vai kas tāds vispār iespējams mūsdienu globalizētajā pasaulē?
V. Vīnbergs: – Daži varbūt to arī vēlētos, tomēr tas nav iespējams, tā būtu nāve, sūnu ciems un pašu ķēķis.
G. Grikmane: – Piekrītu.
L. Griezīte: – Nav gan tik viennozīmīgi – pie tā ir ko strādāt, lai kaut ko sakārtotu.
G. Grikmane: – Bet mums nav šādas problēmas – ja runājam par zemajām cenām, tad tās nāk no pašu vidus, nevis no ārzemniekiem. Ja runa ir par privātprojektiem, tad mēs, lai arī varbūt gribētu, nevaram aizliegt privātajam nolīgt ārzemnieku. Būtībā iekšējā tirgus aizsardzība formāli pie mums jau pastāv – lai iekļūtu Latvijas tirgū, un šāda kārtība ir arī visā pasaulē, nepieciešams attiecīgajā valstī izdots sertifikāts. Neviens nevar ierasties Latvijā un sākt projektēt, bet var tikai sadarboties ar vietējo biroju, pamazām ienākot šajā tirgū. Tad jau ir jautājums, kā viņi integrējas un sadarbojas.
Lielais pīrāgs iet secen
– Jūnijā tiks izsludināts cits liela mēroga projekta – “Rail Baltic” Rīgas pasažieru stacijas – konkurss, kas arī paredz kvalifikāciju – vismaz trīs jau uzprojektētas šāda mēroga stacijas. Atkal lielais pīrāgs ies secen?
– Runājot par ļoti lieliem valsts pasūtījumiem un infrastruktūras objektiem, jāapzinās, ka mums nav daudz tādu arhitektu biroju, kas varētu uz tiem pretendēt. Mūsu tirgus ir tāds, kāds ir, un nevaram pieprasīt, lai konkursā piedalītos tikai biroji, kas pēdējo trīs gadu laikā nodevuši ekspluatācijā, piemēram, trīs centrālās dzelzceļa stacijas, vai arī – kādā novadā bija izsludināts konkurss, ka konkursā var piedalīties tikai pretendents, kas pēdējo trīs gadu laikā nodevis ekspluatācijā trīs skolas. Cik mums Latvijā skolas vispār tiek uzbūvētas piecu gadu periodā? Tas, protams, ir arī jautājums par kritērijiem, kas tiek izvirzīti konkursos.
– Vai Arhitektu savienība spēj tos iespaidot?
– Savienība cenšas to darīt, esam izstrādājuši labas prakses nolikumu, kur iekļauti vispārpieņemti kritēriji. Protams, daudzi grēko ar autortiesībām, jo uzskata, ka, iegūstot konkursa uzvarētāja autordarbu, var tālāk ar to darīt, ko vēlas. Tā ir prakse, ar ko īpaši grēko pašvaldības, un mēs cenšamies to izskaust.
– Vai LAS piedalās arī “Rail Baltic” Rīgas pasažieru stacijas izbūves projekta konkursa izstrādē?
– Nē, savienība oficiāli netika uzaicināta.
– Kāpēc LAS nenāca ar konkrēti formulētu nostāju nesenajā divdomīgajā situācijā ap Laikmetīgās mākslas muzeja būves konkursu?
– Toreiz pašā savienībā bija tik radikāli pretēji uzskati, ka beigās tas viens viedoklis sastāvētu no “piedalāmies-nepiedalāmies” vai arī pretējā secībā. Tāpēc atļāvām katram izvēlēties.
– Noslēgumā – vai tomēr ir kāds ģenerāls skatījums uz arhitektūras attīstību Latvijā – kādai tai būt, piemēram, pēc 20 gadiem?
V. Vīnbergs: – Viena lieta, uz ko savienībai un kolēģiem tiekties, ir labas prakses standarti, ko neviens – ne Kultūras, ne Ekonomikas ministrija – nenoteiks, bet tikai arhitekti paši. Visā pasaulē arhitekti kaut kādā ziņā ir sajutuši savas profesijas eksistenciālu krīzi. Rems Kolhāss uz to nesen reaģēja ar komentāru, ka arhitektiem, lai saglabātu ietekmi uz sabiedriskajiem procesiem, iespējams, jāsāk piedāvāt scenārijus, kā sabiedrībai attīstīties. Arhitektūra vienmēr ir konkrēta brīža un sabiedrības spogulis un tāpēc varētu vēlēties, lai mums vairāk patiktu tas, ko šajā spogulī redzam.
G. Grikmane: – Man negribētos minēt, jo mūsu šodienas soļi diktē izvēles, caur kurām radīsim rītdienas arhitektūru. Bēgļi, īslietošanas ēkas – tās visas ir lietas, kas varbūt diktēs mūsu darbu rītdien.
L. Griezīte: – Man ir patriotisks novēlējums – lai cik būtu ambiciozas un globālas būves un ieceres, saglabāt nacionālās arhitektūras iezīmes, kas būtu aktuālas visā Latvijā – Rīgā, mazajās pilsētās, ciemos.
J. Mitenbergs: – Gribētos, lai Latvijas arhitekti un arhitektūra vairāk iezīmētos pasaules kartē gan ar Latvijā, gan ārvalstīs īstenotiem objektiem. Lai Latvija iezīmētos kā valsts, kurā top skaista arhitektūra!
