Arhitekti strādā tikai pēc pasūtījuma 0
– Pietrūkst spēcīgu jaunās arhitektūras pieteikumu, ar ko Latvija varētu sevi manifestēt pasaulē. No otras puses, arī valsts ir tik maz piedāvājusi Latvijas arhitektiem iespējas parādīt, ko viņi var.
J. Mitenbergs: – Mēs ejam ar to, kas ir, – kur tad ir kultūras būves, kur būtu nozīmīgs valsts pasūtījums. Nav jau!
L. Griezīte: – Kā tad ne – “Lielais dzintars” tikko saņēma tik augstu atzinību pat pasaules kontekstā (Liepājas koncertzāle tikko ieguva publikas balvu starptautiskā arhitektūras konkursā “Architizer A + Awards”. – Red.).
J. Mitenbergs: – Tāpēc nevar teikt, ka tā būtu kāda tendence – ka mēs tikai rekonstruējam, jo tas ir atkarīgs no pasūtījuma.
V. Vīnbergs: – Jāņem arī vērā, ka no visām mākslām arhitekti ir vienīgie, kuri strādā tikai pēc pasūtījuma.
– Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” sakarā tomēr arī arhitektu vidū netrūkst skeptiķu, kurus pārsteidz tik augsts novērtējums. Vai var būt tā, ka žūrijas viedokli būtu ietekmējusi objekta lielā sabiedriskā nozīmība, bet varbūt arī nesenā atzinība tam ASV arhitektūras konkursā?
J. Mitenbergs: – Sāksim ar to, ka balvas piešķir starptautiskā žūrija. Protams, viņi nevar izstudēt katru objektu līdz vissīkākajai detaļai, tomēr tas ir skats no malas.
– Vai ārzemju žūrijas rīcībā bija pieejama objektīva informācija par “Lielā dzintara” īpatnībām ekspluatācijā?
– Jā, protams, šim projektam ir visādi mīnusi. Arī žūrija, to apmeklējot, tam visam izgāja cauri un apskatīja. Protams, viņi to redzēja un zināja. Taču, jau pirms kāda laika runājot ar kolēģiem no Lietuvas un Igaunijas, uz jautājumu, kas tad jums notiek ar balvu, kas tad to dabūs, viņi paši atbildēja – “Lielais dzintars”. “Lielajam dzintaram” ir daudz trūkumu, kurus, iespējams, varēja atrisināt, tomēr principā ar skatu no malas iespējams labāk redzēt svarīgāko. Un, iespējams, ka ir paveikts kaut kas, kas stāv pāri kaut kādiem lielākiem vai mazākiem trūkumiem. Es arī biju “Lielajā dzintarā” un sapratu, ka paši apsaimniekotāji ir izmainījuši funkcionālo shēmu – ne tā, kā autori vēlējušies, bet kā pašiem ērtāk. Bet tās ir nianses, kuru dēļ nevar teikt, ka objekts ir nefunkcionāls.
V. Vīnbergs: – Pagājušajā gadā bija tāda pati diskusija par Vidzemes koncertzāli Cēsīs, kur bija ļoti daudz tehnisku un funkcionālu iebildumu, tomēr pēc balsošanas tā tika pusfinālam izvirzīto 13 darbu vidū.
Kad pirmo reizi piedalījos gada balvas, kā to toreiz sauca, tehniskajā žūrijā, uzvarēja Talsu sporta zāle – ārkārtīgi utilitārs objekts. Reizēm toni nosaka ārzemju žūrijas izvēle, un to nekad nevar paredzēt. Toreiz konkurēja arī vairākas ekstravagantas jaunbūves, un es atceros ārzemju žūrijas diskusijas, kuras man gadījās dzirdēt, – viņi runāja, ka jāmēģina izcelt publiskās būves, pašvaldības pasūtījumus, lai kādas tās arī būtu, vai vismaz labākās.
– Runājot par Lielās balvas saņēmēju, Nacionālo mākslas muzeju, kura izmaksas projekta gaitā praktiski dubultojās, arī tur jau redzamas pirmās tehniskās problēmas – skeitbordista saplēstā stikla jumta salabošana, izrādās, maksā 10 tūkstošus eiro. Varētu vēl pieminēt arī lietus vai atkalas laikā izcili slīdošo virsmu Esplanādes pusē, bet tā gan ir apsaimniekotāju atbildība.
G. Grikmane: – Es tiešām nedomāju, ka viena elementa – šajā gadījumā – stikla – tehnisks defekts būtu arguments teikt, ka viss šis rekonstrukcijas projekts būtu slikts. Ja uz kādas jaunuzbūvētas vai rekonstruētas ēkas stūra parādīsies grafiti – vai tas nozīmēs, ka šī ēka ir slikta?
– Mitenberga kungs, kāpēc ārpus pusfināla palika Rīgas pils rekonstrukcija un restaurācija?
J. Mitenbergs: – Raugoties no mūsu kritērijiem – ideja, koncepcija, viengabalainība, atbilstība projektēšanas uzdevumam, konteksts, mērogs, rūpība, pamatīgums – citi objekti izrādījās pārāki. Tas ir labi paveikts un nozīmīgs darbs, taču citiem objektiem bija vairāk pievienotās vērtības.
L. Griezīte: – Nav tā, ka viengabalainība ir ļoti svarīga – sajūta, ka objekts darbojas kā kopums?
J. Mitenbergs: – Ir kaut kādas lietas, kas tur ir darītas no jauna, bet gribētos, lai šis pienesums būtu mūsdienīgāks, spēcīgāks.
G. Grikmane: – Ja pareizi saprotu, tad šeit izpaužas žūrijas mēģinājumi izfiltrēt vērtību tajā, ko ikdienā varam dēvēt par arhitektūru vai arī kā amatniecību – labi paveiktu darbu.
Reģionos aina diezgan šausmīga
– Pagājušajā gadā no balvas nacionālās žūrijas puses izskanēja kritika saistībā ar reģionos par ES naudu īstenotajiem projektiem, bet šogad – klusums. Vai situācija gada laikā ir kardināli uzlabojusies, vai arī pašvaldības vairās iesniegt projektus?
– Uzaicinājums tika izsūtīts arī pašvaldību būvvaldēm, tomēr atsaucības nebija. Mēģinājām arī paši apzināt kādus darbus, taču neko spilgtu neredzējām. Maltas vidusskolu rekonstrukcijas autori (SIA “SAALS”: Māris Krūmiņš, Rasa Kleina) savu projektu iesniedza paši, un tas patiešām ir ļoti augstu vērtējams un lielisks darbs. Tomēr no reģioniem citu šāda līmeņa darbu nebija. Mans pieņēmums saskan ar iepriekšējā gadā izskanējušo, ka reģionos darbu kvalitāte ir diezgan zema. Jā, tā ir, un līdzīgi ir arī Rīgā brīžos, kad tas ir valsts un pašvaldību pasūtījums. Tā ir sfēra, kas nav tiešā kontekstā ar gada skati, kaut gan caur to būtu svarīgi sākt šo diskusiju arī no šāda skatpunkta – konkursu nolikumu kvalitāte, zemākās cenas princips atlasē, izvēloties autorus un vēlāk būvniekus, kas vēlāk noved pie kvalitātes degradācijas un attiecīga iznākuma. Tas ir tieši tāds – zemākās cenas – iznākums. Šajos konkursos reti piedalās kāds sevi cienošs autors vai būvfirma, līdz ar to tur ir diezgan ierobežots firmu loks. Tā ir ķēdes reakcija, kas faktiski degradē nozari. Tas gan neattiecas tieši uz darbiem, kurus skatījāmies gada balvā, bet uz to sadaļu, kas tajā neparādās.
V. Vīnbergs: – Pagājušajā gadā žūrija ļoti augstu novērtēja Jura darbu pie Rēzeknes Augstskolas Inženieru fakultātes studiju korpusa (Jura Mitenberga vadītais birojs “AB3D” 2015. gadā saņēma LAGB sudraba godalgu), kurā bija redzama arhitekta māka vadīt projektu arī ar ierobežotu budžetu.
G. Grikmane: – Tomēr tas nebija pašvaldības pasūtījums. Šā gada Maltas vidusskolu rekonstrukcija šajā ziņā varētu būt labs piemērs. Diemžēl, redzot to, kā notiek pašvaldību sludinātie konkursi, aina ir diezgan šausmīga.
– Turklāt mums nav skaidra priekšstata, kas tad gada laikā Latvijā tiek uzcelts. Arī Arhitektūras gada balva šajā ziņā nepalīdz.
– LAGB ir gada lielākais notikums, bet ir arī citas arhitektūras balvas, kas tiek pasniegtas pēc dažādiem kritērijiem. LAGB tomēr ir tā, kas vērtē – negribētos teikt, ka izcilību –, bet arhitektūras pievienotās vērtības gan.
V. Vīnbergs: – Nacionālajai žūrijai ik gadu mainoties, tas skar arī attieksmi. Tajā pašā laikā var redzēt pēctecību, un, tāpat kā aug Latvijas arhitektūra, aug arī pati balva. Kopš 2010. gada, kad Lielo balvu dabūja izstāde, nu jau nevienu vairs neizbrīna, ka pusfinālā iekļūst ne tikai būves, bet arī ar arhitektūru saistītās izstādes, konferences, grāmatas, performances un sabiedriskās akcijas, kas arī vienu gadu tiek akcentētas, citu ne. Šis precedents ar aso kritiku pagājušajā gadā var vēl atkārtoties.
L. Griezīte: – Šis gads nebija tāds, kurā no 51 iesniegtā darba būtu bijis jāatsijā ļoti daudz sēnalu. Ārpusē palika daudz labu un kvalitatīvu darbu, kas arī būtu pelnījuši tikt iekļauti pusfinālistos.
V. Vīnbergs: – Aizkulisēs dzirdams rūgtums, arī jautājumi, kāpēc viņu darbs palicis ārpus strīpas. Iespējams, šos jautājumus vajadzētu celt gaismā, mēs jau pagājušajā gadā to izmēģinājām.
– Varbūt vienkārši ir jārīko nevis konkurss, bet gan attiecīgā gada darbu skate, lai publika var redzēt un novērtēt?
G. Grikmane: – Arī gatavojoties šai balvai, izskanēja viedoklis, ka varbūt vajadzētu tai dot jaunu dimensiju, nākamā gada skatei piešķirot kuratoru un izsludinot tēmu. Tomēr secinājām, ka tas varētu būt par lepnu Latvijas samērā nelielajam tirgum. Mums ir grūti prognozēt, kas nākamajā gadā tiks iesniegts, un līdz ar to daudz kas šajā tēmā var neiekļauties.
