Pagājušogad uzvarēja Rastrelli, šogad – lietuvieši 0
“Laba latviešu arhitektūra ir lietuviešu arhitektūra”
Viena no pašām pirmajām emocionālajām reakcijām pēc Arhitektūras gada balvas (LAGB) rezultātu paziņošanas 19. maijā tīmeklī bija: “Balvu saņēmuši lietuvieši! Tas skan tik labi! Ak, mēs lūzerīši (žargonā no angļu val. – zaudētāji)!” Jau rakstīts, ka Lielo balvu šogad saņēma Latvijas Nacionālā mākslas muzeja rekonstrukcija (LNMM, autori “Processoffice” UAB, “Andrius Skiezgelas Architecture”, SIA “Arhitektoniskās izpētes grupa”). Arī starp gada balvu ieguvējiem ir divas rekonstrukcijas – Dzintaru koncertzāles (SIA “Arhitektu birojs Jaunromāns un Ābele”) un Maltas vidusskolu rekonstrukcija (SIA “SAALS”) – un viena jaunbūve – Liepājas koncertzāle “Lielais dzintars”, kuras autors ir austriešu arhitekts Folkers Gīnke.
Pēdējo gadu lielo konkursu rezultāti – LNMM, “Lielais dzintars”, arī kolīzijas ap Laikmetīgās mākslas muzeja būves konkursu – patiešām rada iespaidu, ka Latvijas arhitektiem ir grūtības konkurēt ar ārzemju kolēģiem pat savās mājās. Vai tas notiek pašu pārāk šaurās specializācijas dēļ vai arī, kā vienmēr, visā jāvaino valsts, ka tā ar nozīmīgu infrastruktūras būvju pasūtījumiem nedod iespēju izpausties arhitektu talantiem? Kāda ir Latvijas arhitektūras veselības aina “Latvijas arhitektūras gada balvas 2016” spogulī? Par to “Kultūrzīmju” redakcijā diskutēja LAS prezidente, arhitekte GUNTA GRIKMANE (“Sarma un Norde”), arhitekte LIENE GRIEZĪTE (“Arhitektes Lienes Griezītes studija”), arhitekts un “Latvijas arhitektūras gada balvas 2016” nacionālās žūrijas loceklis JURIS MITENBERGS (birojs “AB3D”), arhitekts un arhitektūras kritiķis, pagājušā gada nacionālās žūrijas loceklis VENTS VĪNBERGS. Diskusiju vadīja “Latvijas Avīzes” kultūras nodaļas vadītāja Anita Bormane.
– Daži asprāši ironizē, ka pēc šā gada balvas rezultātiem var secināt, ka “laba latviešu arhitektūra ir lietuviešu arhitektūra”…
Juris Mitenbergs: – Manuprāt, tā ir ārkārtīgi pozitīva tendence pati par sevi – ka ārzemnieki piedalās un parādās šeit, Latvijā. No gada balvas rezultātiem drīzāk būtu jāsecina, ka būtu ļoti labi, ja arī latviešu arhitekti aizvien vairāk mēģinātu startēt ārpus Latvijas.
Liene Griezīte: – Lietuviešu projekts jau arī tieši tāpēc ieguva atzinību, ka kaut kādā ziņā sasaucas ar Latvijas arhitektūras skolu. Varbūt diskutablāks bija “Liepājas dzintara” projekts, jo tas pārstāv citu arhitektūras skolu.
Gunta Grikmane: – Domāju, ka tas tikai bagātina mūsu kultūru un sniedz pienesumu latviešu skolai. Nevajadzētu noniecināt pašiem sevi. Arī mani pārsteidza virsraksti, kā tika pasniegta šī ziņa – ka Latvijas Arhitektūras gada balvu iegūst lietuviešu arhitekti. Man liktos pareizāk, ja tiktu uzsvērts, ka gada balvu iegūst liela Latvijas kultūras būves rekonstrukcija.
Vents Vīnbergs: – Arhitektūra pirmām kārtām ir globāla māksla. Piemēram, britu arhitektūras balvas arhitektiem tiek piešķirta arī par projektiem ārzemēs. Mums vēl pagaidām nav tādu precedentu, varbūt vienkārši nav iesnieguši, lai gan balvas nolikumā šāda iespēja ir iekļauta. Ne pārāk daudz, bet pēdējā laikā vairāk parādās arī ārzemju studenti, kas strādā Latvijas birojos un projektē tos pašus darbus, ko Latvijas arhitekti. Ļoti daudzi arhitekti ir ar ārzemēs gūtu izglītību.
L. Griezīte: – Ir arī pretējais process – daudz jauniešu brauc studēt arhitektūru ārzemēs un strādā ļoti lielos birojos, veicot jaudīgas un spēcīgas lietas, kas gan vairs neattiecas uz Latviju.
– Andis Sīlis – finālista diplomu ieguva arī viņa biroja “SZK un Partneri” projektētais “Kado Karim” apartamentu komplekss Jūrmalā – pirms rezultātu paziņošanas ironizēja: “Pagājušajā gadā laurus plūca Rastrelli, šogad, turpinot tradīciju, sacenšas Laube, Neimanis, Mellenbergs un Birznieks. Gan jau kāds arī šogad šķēli (LAGB balva ir ananasa statuete. – Red.) uz kapa izcīnīs.” Kā radusies šī samērā dīvainā situācija?
L. Griezīte: – Es gan īstenībā gribētu oponēt – šis nemaz nebija gads, kad balvas pusfinālistos tik noteikti dominētu rekonstrukcijas. Bija arī savstarpēji konkurējošas spēcīgas jaunbūves – varbūt manas simpātijas līdz galam nepiederēja, piemēram, Latvijas Universitātes Dabaszinātņu akadēmiskā centra jaunbūvei Torņakalnā vai CSDD ēkai, tomēr nevar noliegt, ka tās ir spēcīgas būves, tāpat jau pieminētais “Lielais dzintars” Liepājā.
– Latvija ir restaurāciju un rekonstrukciju lielvalsts? Varbūt tas ir saistīts arī ar mūsu arhitektūras skolas īpatnībām – pamatīgumu, uzmanību pret detaļām –, kas vislabāk var izpausties tieši restaurācijā?
J. Mitenbergs: – Tas vairāk liecina, ka valstī ir ļoti daudz nerekonstruētu un neremontētu kultūras būvju, kā arī to, ka līdz ar Eiropas fondu naudas parādīšanos beidzot ir radusies iespēja aizpildīt šo tukšumu. Neizbēgami ir arī tas, ka vēsturiskā substance iedot arī tādu kā pievienoto vērtību šiem arhitektūras objektiem.
V. Vīnbergs: – Laba arhitektūra vienmēr kaut kādā ziņā manifestējas attieksmē pret telpu, un uzdevums ir vienlīdz nozīmīgs abos gadījumos.
– Bet varbūt balvas būtu jādod par uzdrīkstēšanos, nevis lūkošanos pagātnes dzīlēs?
– Jauni risinājumi jau parādās arī rekonstrukcijās.
L. Griezīte: – Arī tehnoloģiski mēdz būt, ka rekonstrukcijās tiek izmantoti daudz smalkāki risinājumi nekā jaunbūvēs, kur vienkārši brīvākas rokas.
