Māris Antonevičs: Ir domubiedru kopas, kurām joprojām patīk spēlēt Krievijai “noderīgo idiotu” lomu 10
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tagad mēs saprotam, ka tas, ko aizvadītajā gadā piedzīvoja Polija, Lietuva un Latvija, kad pāri tās robežām mēģināja lauzties tūkstošiem no Tuvajiem Austrumiem speciāli atvestu migrantu, nebija tikai kaut kāds atsevišķs Baltkrievijas diktatora Aleksandra Lukašenko atriebības akts par viņam uzliktajām sankcijām (kā tas tolaik varbūt šķita), bet daļa no plašākas – Krievijas koordinētas – operācijas. Tāds kā sagatavošanās posms pirms iecerētā iebrukuma Ukrainā.
Tieši tāds pats posms bija arī aizvadītajā rudenī izraisītā energokrīze, kad sāka strauji augt energoresursu cenas. Uz pašreizējā fona tā laika cenu lēciens, protams, jau šķiet sīkums, taču derētu atcerēties, ka tobrīd valdīja liels satraukums un bažas par gaidāmo ziemu. Visiem šiem pasākumiem bija jāvājina Rietumi, jārada apstākļi, lai tie būtu pārņemti ar savām problēmām un atbalsts Ukrainai izpaustos vien politisko paziņojumu līmenī, bet ne reālā darbībā.
Operācija “migrantu krīze” tomēr mērķi nesasniedza, pirmkārt pateicoties Polijas, Lietuvas un Latvijas izlēmīgai rīcībai robežas aizsardzībā (te arī mazliet paveicās, ka Latvija nebija pirmā, kas ar šo uzbrukumu saskārās, un, kad tas pēc Lietuvas un Polijas sasniedza mūsu robežu, pretestības “receptes” jau bija zināmas).
Taču būtiska loma bija arī tam, ka Eiropas Savienības vadošās amatpersonas un valstu līderi toreiz nodemonstrēja vienotību un izpratni par problēmu. Pat tās valstis, kas iepriekš bija aizrāvušās ar tā sauktā velkomisma jeb atvērto durvju politiku, šoreiz atzina, ka te nekādas pielaidības nevar būt.
Saprotot, ka “applūdināt” Eiropu ar migrantiem neizdosies, Lukašenko tos pamazām sūtīja atpakaļ uz mītnes vietām. Daži no viņiem, iesaistoties šajā avantūrā un kļūstot par hibrīdkara ieročiem, protams, bija pazaudējuši prāvu naudas summu, notirgojuši īpašumus un aizņēmušies, taču tā bija viņu pašu atbildība.
Televīzijas sižetos, piemēram, no Kurdistānas Irākā bija redzams, ka ne jau karš un vardarbība ir tas, no kā viņi mēģinājuši aizbēgt, dzinuļi bijuši pavisam citi. Līdzīgi kā atkarīgie spēļu zāļu apmeklētāji viņi sūdzējās, ka visu pazaudējuši, bet tūlīt pat apgalvoja, ka mēģinās atkal nokļūt Eiropā – pa to pašu vai citu ceļu.
Jau šķita, ka visi ir guvuši mācību no notikušā, tomēr aizvadītajā nedēļā atklājās, ka tā nav. Ir domubiedru kopas un organizācijas, kurām joprojām patīk spēlēt Krievijai “noderīgo idiotu” lomu.
Organizācija “Amnesty International” (“AI”) nupat savā paziņojumā tviterī pārmet, ka Latvija ir slikti izturējusies un pat spīdzinājusi no Baltkrievijas nākošos migrantus, vairākus mēnešus turot viņus mežā. Daudziem vienīgā alternatīva šādos apstākļos esot bijusi piekrišana brīvprātīgi atgriezties savā valstī, kas, organizācijas ieskatā, acīmredzot ir kaut kas nepareizs.
“AI” arī pauž neapmierinātību, ka Latvija plāno pagarināt ārkārtas situāciju uz Latvijas austrumu robežas līdz šī gada novembrim. Organizācijas ieskatā, Latvijas valdības pieeja apdraud šo personu cilvēktiesības uz patvēruma pieprasīšanu.
Visi šie pārmetumi par slikto attieksmi pret bēgļiem, protams, šobrīd ir vēl absurdāki nekā pērn, kad šie notikumi norisinājās. To, ka Latvija, Polija un Lietuva ir gatavas uzņemt cilvēkus, ja tie patiesi bēg no reālām kara briesmām, ir pierādījuši pēdējie pieci mēneši, kad te ieradies liels daudzums bēgļu no Ukrainas.
Polijas robežu kopš kara sākuma šķersojuši aptuveni četri miljoni bēgļu, kuriem tiek sniegta visa nepieciešamā palīdzība. Apmēram miljons joprojām uzturas turpat Polijā, pārējie vai nu devušies uz citām valstīm, vai atgriezušies Ukrainā. Lietuvā patvērumu raduši aptuveni 50 000 ukraiņu, Latvijā – vairāk nekā 30 000. Šo faktu gan “AI” savā sūdzībā piemin, taču redzams, ka ne jau tā ir viņu galvenā rūpe.
Kāpēc tā notiek? Kāpēc šie cilvēki nespēj ieraudzīt plašāku ainu, saprast cēloņsakarības un sekas? Pamatojumi ir divi, un patiesībā tie viens otru papildina.
Pirmais ir saistīts ar ideoloģiju un politiku. Lielākoties šajās organizācijās un domubiedru grupās darbojas kreisi liberālas ievirzes aktīvisti, kurus vada “atvērtās sabiedrības” un tamlīdzīgas koncepcijas, kas gan skaisti pasniegtas uz papīra, bet dzīvē tās pavada dažādi trūkumi. Lēmumu pieņēmējiem un realizētājiem tas viss jāņem vērā, bet šādu organizāciju “biroju planktons” vai arī tam pietuvinātie “tusētāji”, kas piedalās dažādās protesta akcijās, par to var neiespringt – no viņiem nekāda atbildība netiek prasīta.
Otrs pamatojums ir piezemētāks – finansējums. Šīm organizācijām ir pastāvīgi jāceļ trauksme un jārada problēmas arī tur, kur to nav vai tās nav tik būtiskas. No tā atkarīga viņu eksistence.
Par “Amnesty International” jau iepriekš ir bijis ne mazums kritikas, piemēram, par to, ka tā savos paziņojumos ir tendencioza, jo pievērš lielu uzmanību cilvēktiesību pārkāpumiem atsevišķās valstīs, kamēr citas, kur problēmas ir daudz smagākas, gandrīz neievēro.
Skaidrs, ka “AI” strādā uz auditoriju, kur vieglāk atrast dzirdīgas ausis, un tās pavisam noteikti ir Rietumos. Tāda divkosība, ko miera laikā var pieciest, bet kara apstākļos jau var uztvert kā kaitniecību.
