Cik lojāli ir “kažoku metēji”? Publiskajā telpā uzvirmojusi diskusija par politiskajiem bēgļiem no Krievijas 0
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Publiskajā telpā uzvirmojusi diskusija par tā dēvētajiem kultūras jomas politiskajiem bēgļiem laikā, kad Krievija agresīvi iebrūk Ukrainā. Vai patvērumu meklējošie Krievijas kultūras darbinieki Latvijā būs noderīgs rupors krieviski runājošās sabiedrības uzrunāšanai vai arī, iespējams, dažs no viņiem vienkārši mūk no krīzes piemeklētās un no Rietumiem arvien vairāk nogrieztās Krievijas? Un kā galu galā izturēties pret pēkšņiem kažoka jeb uzskatu mainītājiem?
Pagājušajā nedēļā sabiedrību saviļņoja ziņa, ka Jaunā Rīgas teātra vadītājs, režisors Alvis Hermanis nolēmis uzņemt teātra štatā vienu no vadošajām Krievijas teātra aktrisēm – Čulpanu Hamatovu, kura spēlēja A. Hermaņa 2020. gadā iestudētajā izrādē “Gorbačovs” Maskavas Nāciju teātrī. Hermaņa lēmums raisīja neizpratni un kritiku, taču tam netrūkst arī atbalstītāju.
Hamatovai – termiņuzturēšanās atļauja
Lielāko kritiku izpelnījies kauna traips aktrises biogrāfijā – fakts, ka 2012. gadā aktrise filmējās Putina priekšvēlēšanu kampaņā un nosodīja Krievijas opozicionārus, teikdama: “Labāk Ziemeļkoreja nekā revolūcija”, savukārt vēl 2019. gadā uzstājās Krievijas okupētajā Krimā, par ko iekļuvusi Ukrainas “melnajos sarakstos”. Aktrises aizstāvībai tiek minēts, ka viņa Krievijā vadījusi arī palīdzības fondu smagi slimiem bērniem.
Reizē jāatzīst, ka Krievijā slavenā Hamatova ir viena no nedaudzajām ietekmīgajām Krievijas kultūras jomas pārstāvēm, kura atšķirībā no lielākās daļas Krievijas mākslinieku publiski paudusi nepiekrišanu tam, kas notiek Ukrainā, tiesa, tas noticis tikai pēc rietumvalstu sankciju stāšanās spēkā. Līdz šim nosodošu attieksmi pret Krievijas agresiju atklāti pauduši, piemēram, Krievijas baleta prīma Olga Smirnova, dziedātāji Boriss Grebenščikovs un Oksimorons, kuriem, daudziem par pārsteigumu, pievienojusies tatāru izcelsmes dziedātāja Zemfira, kura vēl nesen koncertā Viļņā palūdza aizvākt Ukrainas karogu, kas plīvoja publikā.
Videointervijā 20. aprīlī Č. Hamatova žurnālistei Katerinai Gordejevai saka: “Es nevarēšu nosaukt citu bēdas, citu sāpes, citu traģēdiju, humāno katastrofu par kaut ko atbrīvojošu. Es nespētu nosaukt karu kādiem citiem vārdiem.” Reizē skaidrojot: “Es zinu, ka neesmu nodevēja, es mīlu savu zemi.” Hamatova arī norādīja, ka baidās atgriezties Krievijā, jo tur viņai draudētu līdz pat 15 gadiem cietumā.
Ārlietu ministrijā (ĀM) “Latvijas Avīze” noskaidroja, ka Čulpanai Hamatovai iebraukšanas vīza pēc 2022. gada 25. februāra nav izsniegta. “Mūsu rīcībā esošā informācija liecina, ka minētās personas uzturēšanās pamats Latvijā ir termiņuzturēšanās atļauja (TUA), ko izsniedz Pilsonības un imigrācijas lietu pārvalde,” informēja ĀM Komunikāciju nodaļā. TUA atļauja aktrisei, iespējams, izsniegta kā nekustamā īpašuma – mājas Amatciemā – īpašniecei.
Morāli tīrākais cilvēks
“Esmu uzaicinājis viņu [Č. Hamatovu] pievienoties Jaunā Rīgas teātra aktieru trupai un pievienoties mūsu kolektīvam. Pavisam drīz viņa piedalīsies mūsu izrādēs. Sākuma posmā – savā dzimtajā valodā,” 21. martā sociālā tīkla “Facebook” savā kontā pauda A. Hermanis (saglabāta oriģinālā rakstība).
“Pārsteigums man ir Krievijas mākslinieku nogaidošā pozīcija, kura labākajā gadījumā aprobežojas ar daiļslidošanas cienīgiem aicinājumiem uz mieru visā pasaulē. Tāpēc jo svarīgāk bija dzirdēt krievu aktrises Čulpanas Hamatovas balsi, kura ir pirmā kultūras pārstāve no tās puses, kura nebaidījās un nosauca lietas īstajos vārdos. [..] Un tagad visi var pārliecināties, ka tieši Čulpana ir Krievijas sirdsapziņa,” Č. Hamatovas angažēšanu aizstāv A. Hermanis.
“Latvija un pārējā Eiropa jutīsies droši tikai no tās dienas, kad mums blakus kaimiņos būs demokrātiska un brīva Krievija. Ne agrāk. Tāpēc loģiski būtu atbalstīt jebkuru cilvēku no turienes, kurš šodien publiski pretojas pašreizējam režīmam. Pagaidām viņu ir pārāk maz. Jo tikai tādā veidā mēs varam vairot šo cilvēku skaitu un cerēt uz situācijas izmaiņām. Arī tas var būt mūsu ieguldījums, lai uzvarētu šai karā un palīdzētu Ukrainas tautai,” piebilst A. Hermanis.
Jāsaka gan, ka nekādas papildu aktivitātes, piemēram, uzrunājot krieviski runājošos Latvijā, publiski no aktrises puses pēc jau minētās videointervijas pagaidām tā arī nav manītas.
Pēcāk A. Hermanis sociālajos tīklos publicējis, ka ir šokēts par daļas sabiedrības kritisko reakciju uz Čulpanas angažēšanu. “Es Čulpanu pazīstu daudzus gadus un varu teikt, ka viņa varbūt ir pats gaišākais un morāli tīrākais cilvēks, kādu mūžā esmu saticis. Pierādot to ar darbiem un nevis moralizēšanu. Tā asinskārā reakcija, kuru nupat nodemonstrēja viena daļa sabiedrības, man bija šoks, no kura laikam nekad vairs neatgūšos,” raksta režisors.
Č. Hamatovas publiskā aizstāvībā metušies arī JRT aktieri. “Pēc 2012. gada klipa Čulpana publiski ir aizstāvējusi gan meiteņu pankroka grupu “Pussy riot”, gan Serebreņņikovu… Publiski. Tas bija viedoklis pret Kremli. Tas prasīja milzīgu drosmi. Es to ļoti novērtēju. Turklāt jebkuram kino un teātra profesionālim ir skaidrs, ka Čulpana ir augstākās raudzes aktrise. Domāju, ka šobrīd, ja Čulpana būtu Maskavā, uz viņas durvīm ar krāsu būtu uzpūsta “Z” zīme,” “Facebook” raksta aktieris Andris Keišs.
Valodas barjera (ne)traucē
Tikmēr Latvijas Jaunā teātra institūta direktore Gundega Laiviņa sociālajā tīklā “Facebook” pauda domu, ka būtu lieliski, ja “kopā ar katru Krievijas politisko bēgli mākslas institūcijas uzņemtu savos kolektīvos arī kara bēgli no Ukrainas, dodot iespēju strādāt profesijā, radīt un saņemt adekvātu atlīdzību.
A. Hermanis uz šo ieteikumu atļāvies gana cinisku atbildi: “Mēs šobrīd meklējam, lai uzņemtu trupā arī sīriešu, afgāņu, somāliešu un palestīniešu aktierus. Vārdu sakot – no visām valstīm, kur notiek karadarbība. Vēlams pa vairākiem no katras, lai iekļaujoši tiktu pārstāvēti arī visi genderi.” Pēcāk režisors gan piemetinājis, ka Hamatovu uzaicinājis izcilības dēļ. “Ja būs līdzvērtīgi ukraiņu vai citu zemju aktieri – labprāt aicināsim,” raksta A. Hermanis.
Šobrīd nav dzirdēts, ka JRT būtu uzņēmis kādu Ukrainas aktieri, kamēr citos teātros jau strādā vairāki Ukrainas bēgļi, tostarp teātra profesionāļi.
Tiesa, viņu skaits nav liels. Kā portālam “Delfi” atklājusi Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra direktore Dana Bjorka, teātris ir gatavs darbā pieņemt piecus krievvalodīgus aktierus, un interese no Ukrainas, Krievijas un Baltkrievijas esot milzīga.
Valmieras teātra direktore Evita Sniedze-Ašeradena norāda, ka uzņemt krieviski runājošus aktierus teātrī esot problēma valodas barjeras dēļ, turklāt neesot piemērota kandidāta – vīrieša. “Mums varbūt vēl būtu vieta kādam vīrietim, bet sievietēm īsti nav ko piedāvāt, taču starp bēgļiem lielākoties ir sievietes un bērni. Pašlaik Valmieras teātris rūpējas par bēgļu ģimeni, kas dzīvo teātra kopmītnēs.”
Savukārt Dailes teātra pārstāve Agnese Vārpiņa apliecina, ka jau divas nedēļas darba līgumu ar teātri noslēgusi un kā režisora asistente strādā ukrainiete Laura Vilcāne, Kijevas Komēdijas un drāmas teātra trupas vadītāja. “Fantastiska sieviete, centīgi mācās latviešu valodu, viņai ir vēlme tajā runāt,” atklāj A. Vārpiņa. Vairāki Ukrainas bēgļi šobrīd strādājot Dailes teātra tehniskajā departamentā.
Trīs ukraiņu balerīnas šajā laikā pievienojušās Latvijas Nacionālajam baletam, divas no viņām jau ir piedalījušās “Gulbju ezera” izrādēs, tā “Latvijas Avīzei” apliecina LNOB pārstāve Irbe Treile. “Savu iespēju robežās arī turpmāk piedāvāsim darbu cilvēkiem, kas ieradušies Latvijā, bēgot no kara,” norāda I. Treile.
Latvijas Nacionālā teātra pārstāve Lolita Grāvīte informēja, ka teātrim šobrīd noritot sarunas ar vienu personu par darbu frizieru darbnīcā. “Ir vēl dažas vakances, bet par tām šobrīd nav intereses,” norāda L. Grāvīte.
Daugavpils teātrī “Latvijas Avīze” uzzināja, ka šobrīd neesot saņemts neviena mākslinieka vai cita teātra darbinieka pieteikums. “Esam atvērti šādā veidā atbalstīt kolēģus no Ukrainas. Cik mums ir zināms, tie bēgļi, kuri šobrīd ir atraduši patvērumu Daugavpilī, nav saistīti ar teātra mākslas nozari,” norāda teātra pārstāve Janīna Ivanova.
Cik lojāli ir “kažoku metēji”?
Laikā, kamēr JRT angažē par politisko bēgli uzskatīto Č. Hamatovu, daudzviet pasaulē pret Putina režīma atbalstītājiem izturas kategoriski, ņemot vērā viņu agrākās politiskās simpātijas – šī iemesla dēļ daudzviet uzstāšanos nākas atteikt, piemēram, diriģentam Valērijam Gergijevam, arī operzvaigznei Annai Ņetrebko.
Nav izslēgts, ka “maigais nosodījums”, piemēram, bezpersoniskais “karam nē”, kādu, Ukrainas kara sākumā piesardzīgi nogaidot, pauda arī vairāki Krievijā koncertējuši Latvijas mākslinieki, ir tikai pagaidu indulgence.
Tā, piemēram, pirms neilga laika pasaules sajūsmu izpelnījās Krievijas Pirmā kanāla redaktore Marina Ovsjaņņikova, kura raidījuma “Vremja” laikā parādījās ēterā ar pretkara plakātu un intervijā Itālijas televīzijai aicinājusi atcelt rietumvalstu piemērotās sankcijas Krievijai, nodēvējot tās par rusofobiju un norādot, ka pie visa vainīgs esot vienīgi Putins, ne cilvēki, kurus sankcijas skar.
Iespējams, būtu krietni uzmanīgāk jāizturas pret agrāk Putina režīmam lojāliem Krievijas pilsoņiem, kas nu “apmetuši kažoku”.
Šobrīd ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs pieņēmis lēmumu Latvijas Republikai nevēlamo personu sarakstā iekļaut 25 Krievijas Federācijas pilsoņus, starp kuriem lielākā daļa ir kultūras pārstāvji, aktīvi Putina agresīvās politikas atbalstītāji, tostarp krievu kinorežisors Ņikita Mihalkovs, diriģents Valērijs Gergijevs, pianists Deniss Macujevs, baletdejotājs Sergejs Poluņins, estrādes zvaigznes Poļina Gagarina, reperis Timatijs jeb Timurs Jusunovs, aktieris Mihails Bojarskis un dziedātāja Jūlija Čičerina.
Vai Latvijai nevēlamo personu sarakstā netiks iekļauts, piemēram, dziedātājs Filips Kirkorovs, Krievijas un Bulgārijas pilsonis – afiša par koncertu 25. maijā arvien atrodama “Arēnas Rīga” mājaslapā (biļešu tirgošana gan uz laiku esot pārtraukta) –, kam pašlaik ir aizliegta ierašanās Lietuvā, tā kā viņš uzstājies Krievijas okupētajā Krimā, ĀM “Latvijas Avīzei” neatklāja, taču apliecināja, ka Latvijai nevēlamo personu saraksta papildināšana notiekot regulāri.
