Izlienu no segas apakšas 0
Desmit dienās, ko Aiga pavadīja svara korekcijas centrā, viņa tika vaļā no septiņiem kilogramiem, viduklis kļuva tievāks par septiņiem centimetriem, arī citi apmēri saruka.
Atgriežoties no lauku idilles, viņa turpināja pārmaiņas. Pamazām sāka sakārtot ne tikai ēdienkarti, bet arī visu dzīvi. Pamanīja, ka mainās pašas attieksme pret notiekošo.
“Agrāk brīvdienās vēlējos tikai palīst zem segas un nerādīties nevienam acīs. Tagad arvien biežāk gribas iziet sabiedrībā. Kādā svētdienā dēla nebija mājās, nolēmu pastaigāties. Sapratu, ka Latvijā ir īsts ēšanas kults, jo Rīgas centrā uz katra stūra ir kāds restorāns vai ēstuve, kas tā vien vilina doties iekšā. Negribēju, lai ēšana ir arī manas pastaigas mērķis, tomēr beigās iegāju Lido. Jāteic, bija grūti atrast kaut ko veselīgu. Tvaicētie dārzeņi un salāti bija labi, bet tītara kotletē puse masas bija sīpoli, turklāt klāt drausmīga mērce, ko nokasīju nost,” noskurinās Aiga.
Reizi nedēļā viņa dodas peldēt. Daudz staigā kājām. Iedrošinājusies apmeklēt sporta klubu. Līdz šim Aigai šķitis, ka uz sporta zāli nāk tikai snobi ar atlētiskiem augumiem, visi ideāli. Bijis neērti par savu izskatu. Nejauši viņa uzzināja, ka sporta klubā Triumfs strādā radiniece. Viņa ieteica treneri Anatoliju, kurš izstrādāja individuālu programmu.
“Man patīk, ka uz šo sporta klubu nāk dažāda vecuma un izmēra ļaudis, turklāt visi ir draudzīgi un sirsnīgi. Sportoju trīsreiz nedēļā pa pusotrai stundai. Jāizpilda dažādi vingrojumi – mugurai, vēderpresei, rokām un kājām, daudzi no tiem jāveic uz trenažiera. Pirmajās nedēļās bija ļoti grūti. Brēcu – šito nevarēšu! Tad treneris parādīja dažas dāmas turpat klubā, man viņas šķita ļoti sportiskas. Izrādās, sākumā varējušas vēl mazāk nekā es.
Treneris ieteica vēlamo ēdienkarti, tomēr sapratu, ka tā man neder, jo pārāk askētiska. Man taču visu dienu jāgaršo ēdiens. Ja kaut ko nedrīkstēšu, neviļus apēdīšu vairāk. Es jau zinu, kā šī viltība darbojas – pag, lāgā nesagaršoju, vajag vēl mazliet…
Ja apēdu kādu kliņģera vai kūkas gabalu, nākamajā dienā sarīkoju atslodzes dienu ar litru kefīra. Reizēm tam pielieku zaļumus vai ogas. Varu iztikt visu dienu. Tas atkarīgs no uztveres – vai šķiet, ka sevi sodu, jo drīkstu tikai kefīru, vai uztveru to kā atvieglojumu, jo man ir iespēja sakārtot organismu.
Mans svars tagad nemazinās, bet par to neuztraucos. Zinu, ka kilogrami atkal augtu, ja neko nedarītu. Turklāt krietni sarūk ķermeņa apjomi. Agrākais darba apģērbs šķiet kā maiss. Kā citādi, ja bija 54. izmēra! Tagad valkāju par četriem izmēriem mazāku halātu. Nopirku vairākas jaunas bikses. Iepriekšējās nēsāju darbā, savelku ar riktīgu jostu, lai nekrīt nost.”
