Palikt ierastajā čaulā 0
Arī agrāk Aiga centās novājēt, īslaicīgi izmēģināja dažādas diētas, reiz pat nometa desmit kilogramu. Tikko atgriezās ierastajā ritmā, kilogrami nāca atpakaļ, turklāt dubultā.
“Dusmojos – kāpēc tā, es taču cenšos! Daudz kustos, darbā vispār neapsēžos! Tomēr jāsaka godīgi – laikam īsti nevēlējos mainīt savu dzīvi, bet gan citiem pierādīt, ka cenšos novājēt. Patiesībā gribēju palikt ierastajā čaulā. Žēloju sevi. Parasti, ja centos vājēt, vienmēr arī drusku šmaucos. Neviens neredz, varu taču kāroto apēst…
Biju dusmīga, ka visi man uzbāžas ar to svaru. Man arī tādai ir labi! – spurojos pretī. To bieži pārmeta tuvinieki. Kā reaģēju? Par spīti apēdu kūciņu! Vēl uzsvēru bieži dzirdēto teicienu – laba cilvēka vajag daudz. Taču tās visas bija tikai atrunas, lai citi mani liktu mierā,” atceras Aiga.
Pēdējos gados viņas svars sasniedza jau 130 kilogramu. Bija grūti kāpt pa kāpnēm, sākās aizdusa, nevarēja paelpot. Asinsspiediens tik augsts, ka citiem mati cēlās stāvus. Dakteris izrakstīja spiedienu pazeminošas zāles, tās Aiga dzer jau trīs gadus.
“Negribēju atzīt pati sev, kāds ir sliktās pašsajūtas iemesls. Centos no šīm domām norobežoties, slēpt no sevis patiesību. Pat spogulī neskatījos, tikai tik, cik matus ķemmējot. Negribēju redzēt, ko spogulis rāda. Es sev ļoti nepatiku.
Aiz tās smaidošās sejas, ko mūždien redzēja citi, slēpās depresīvs noskaņojums un izmisums. Nezināju, kā tikt laukā no apburtā loka. Vieglāk bija stresu un nepatikšanas apēst. Taču tas ir mānīgi – iemet mutē kūciņu un dabū divas sekundes laimes, bet pēc tam mokies pašpārmetumos. Tā dzīvot ir ļoti grūti.”
