Arvien lielāks apģērbs 0
“Man patīk gatavot un garšo labs ēdiens. Ja negaršotu, droši vien nebūtu kļuvusi par pavāri. Tomēr nav tā, kā daudzi domā, – ja esi pavārs, visu laiku ēd. Tieši pretēji. Strādājot virtuvē, parasti nav laika paēst, tikai skrien. Katru ēdienu nākas pa kripatai nogaršot, tātad garšas kārpiņas tiek apmierinātas, bet vienlaikus arī ēstgriba tiek nomākta. Desmitos vakarā saprotu, ka visu dienu neesmu lāgā ēdusi. Pārņem tāds izsalkums! Metos pie ledusskapja un salādēju kuņģī visu, kas var iespējami ātri apmierināt badīgo zvēru manī. Pēc tam, protams, dodos gulēt,” stāsta Aiga.
Jaunībā viņa bija tieva, smalka, svēra vien 55 kilogramus. Deviņpadsmit gadu vecumā devās praksē uz Angliju. Kad vēlu vakarā nāca no darba, atvērti bija vairs tikai ātro uzkodu krodziņi, kur varēja pasūtīt ceptas zivis eļļā, čipsus vai ko citu ne pārāk veselīgu. Vēl bija tusiņi ar alu un ātrajām uzkodām. Tā pamazām svars nāca klāt.
“Tolaik nezināju, ka nedrīkstu ēst visu, kas pagadās. Kā tagad noskaidroju, bērnībā pārslimotā dzeltenā kaite iespaidojusi manas aknas, tās nespēj pietiekami labi pārstrādāt uzņemto pārtiku. Bet kurš gan par kaut ko tādu jaunībā domā! Ēdu visu, ko kārojās un cik daudz gribējās. Kas par to, ka apģērbs vairs neder? Nopērku lielāku. Bikses neiet ciet? Nieks, iegādājos izmēru prāvākas. Vēl lielākas? Man vienalga! Tā tas turpinās.”
