– Vai bija korekti visus trīs sākotnējos rūpnīcas īpašniekus – Piena partnerus, Dzēsi un Trikātu – nodēvēt par sava uzņēmuma un idejas uzmetējiem? 9
– Es nelietotu gluži šo vārdu – uzmetēji. Piemēram, kooperatīva Dzēse vadītājs Māris Petrēvics skaidroja, ka pārstāja rūpnīcai nodot pienu, lai glābtu savu kooperatīvu un zemniekus. Iespējams, ja tikpat pragmatisku piegājienu laikus būtu izmantojusi Trikāta, tā droši vien būtu izdzīvojusi, bet rūpnīca jau būtu bankrotējusi ar visām no tā izrietošajām sekām. Katram ir savs pacietības mērs.
– Cik liels ir jūsējais?
– Man šobrīd labpatiktos uzskatīt, ka man nav jāliek uz viena svaru kausa Latraps un uz otra – Latvijas piens. Man gribētos uz abiem uzņēmumiem raudzīties kā viena vesela sastāvdaļām. Ja tiešām neies tā, kā plānojam, un būs skaidri redzams, ka pašu spēkiem uz priekšu vairs netiekam, tad, visticamāk, pārdosim kādu daļu savu akciju, piesaistot jaunu investoru.
– Un tas varēs būt jebkurš?
– Jā. Un izskatās, ka atrast tādu investoru nebūtu nekādu problēmu, jo jau tagad precinieku rinda ir diezgan gara.
Un kāpēc viņi ir? Statistikas datus papētot, redzams, ka viszemākā piena cena šobrīd ir tieši Latvijā. Un kad jāiepērkas? Protams, krīzes situācijā, kad pie gluži laba kumosa var tikt par lētu naudu. Tā kā Latvijas zemnieki ir sprukās, izmisuši, tad pa lēto pienu te varēs pirkt vēl ilgi…
Es gan domāju, ka mēs spēsim sakārtot rūpnīcu tā, ka pa lēto to vairs pārdot nevajadzēs. Taču plāna pārdot mums nav, un ceru, ka tādas vajadzības arī nebūs.
