– Kāpēc tomēr nolēmāt atkal investēt rūpnīcas glābšanā, īpaši tik smagā situācijā? 9
– Pirmkārt, Latraps nav radis zaudēt naudu ieguldītajos biznesos. Respektīvi, mūsu kooperatīva biedri nav devuši piekrišanu tam, ka miljonu, ko pirmoreiz ieguldījām Latvijas pienā, varam atļauties tā vienkārši norakstīt zaudējumos.
Otrkārt, pārtika cilvēkiem būs vajadzīga vienmēr neatkarīgi no krīzēm. Treškārt, neviena krīze nav mūžīga, agrāk vai vēlāk tā beidzas. Beigsies arī šī. Skaidrs, ka ar šādām piena cenām, kādas ir šobrīd visā Eiropā, piensaimnieki nevar ilgstoši strādāt. Tas nozīmē, ka tie, kas vairs nevarēs šo vezumu vilkt, izstāsies, piena apjomi tirgū saruks un cenas celsies. Tas arī būs krīzes beigu sākums. Tas man ļauj arī uz rūpnīcas nākotni raudzīties cerīgi.
– Vai abi pārējie partneri – Dzēse un VAKS – neizrādīja interesi piedalīties Latvijas piena kapitāldaļu iegādē?
– Runājuši esam, bet Dzēsei nav finansiālu iespēju, savukārt VAKS biedru lēmums bija dziļāk šajā piena pārstrādē neiet. Esam gan izlēmuši tuvākajā laikā palielināt rūpnīcas pamatkapitālu, lai sakārtotu finanses un radītu lielāku drošību, tāpēc VAKS būs jāizlemj, vai piedalīties vai arī samazināt savas daļas.
Patiesībā no tā, ka Latraps nopirka Trikātas daļas, rūpnīcai nav nekāda labuma. Vienīgais – virs tās vairs nekarājas maksātnespēja. Tagad Latvijas piens faktiski ir parādā tikai Latraps.
