Pagaidām kooperatīvos apvienojusies vien sestā daļa lauksaimnieku 0
Vecākajiem Latvijas lauksaimnieku kooperatīviem patlaban ir vairāk nekā 20 gadu, jaunākajiem – vēl ne mēnesis, tomēr kooperatīvos aizvien ir apvienojusies vien aptuveni sestā daļa visu lauksaimnieku. No tiem ražotājiem, kas produktus ražo tirgum, – aptuveni trešdaļa ražotāju.
Kādi iemesli lauku ražotājus kavē iesaistīties kooperācijā, kas visā pasaulē ir atzīta par vislabāko saimniekošanas veidu un kuras priekšrocības Latvijā uzskatāmi parāda LPKS “Latraps”, lielie piena ražotāju kooperatīvi un dārzeņu audzētāju ražotāju grupas?
Latgales un Vidzemes stāsts
Visvairāk mazo saimniecību Latvijā ir Latgalē. “Patlaban lauksaimnieki īsteno neformālo kooperāciju – kaimiņš kaimiņam palīdz ar tehniku, veic kopējus pirkumus vai tirgū palīdz pārdot viens otra ražotos produktus,” teic Lauku konsultāciju un izglītības centra (LKIC) Daugavpils nodaļas vadītājs Guntars Melnis. Mazos ražotājus no kooperatīvu veidošanas atturot sarežģītā kooperatīva dibināšanas procedūra, daudzās atskaites, kas neatsver subsīdiju saņemšanu, jo tās tāpat jāsamaksā nodokļos… “Kooperācija patlaban ir izdevīga vien lielražotājiem, kuru ražotās produkcijas vērtība, rēķinot uz vienu hektāru, ir vismaz 200 latu. Lai mazais ražotājs pievērstos kooperācijai, nevajag pat naudas stimulu. Vajag maksimāli vienkāršot kooperatīva veidošanas procedūru un kooperatīva biedriem piešķirt iedzīvotāju ienākuma nodokļa atlaidi,” tā G. Melnis.
LKIC Rēzeknes nodaļas vadītāja Inta Nagle papildina: “Grūti mums cilvēkus ir pārliecināt par kooperācijas priekšrocībām. Viņi neuzticas šim sadarbības veidam. Kādam laikam ir jāpaiet, lai cilvēki saprastu, ka kopā darboties ir labāk. Iepriekš teiktais gan neattiecas uz graudu audzētājiem un piena ražotājiem.”
Rēzeknes novada Nautrēnu pagastā lauksaimniecisko darbību ir reģistrējušas 250 saimniecības, tostarp 60 bioloģiskie ražotāji. Darbojas arī cilvēki, kas saimniecisko darbību nav reģistrējuši. Aptuveni 200 no viņiem ir saņēmuši atbalstu no vismaz viena ES projekta. “Iniciatīvai kooperatīva veidošanā ir jānāk no ražotāja. Mūsu cilvēkiem ūdens vēl mutē nesmeļas, dzīve viņus nespiež apvienoties,” teic pagasta lauksaimniecības konsultante Anastasija Saleniece. Viņa atceras, ka savulaik apkopojusi saimnieku pieprasījumus kopīgu apgrozāmo līdzekļu iepirkumam, šie pirkumi arī notika, kas faktiski nozīmē kooperēšanos, tomēr patlaban vajadzīgie produktu daudzumi neesot tik lieli.
Savukārt LKIC Valmieras nodaļas vadītāja Daiga Siliņa uzskata – patlaban ir noticis lūzums lauku cilvēku domāšanā un turpmāk kooperatīvi apvienos aizvien vairāk saimnieku. “Es Valmierā redzu atšķirību piena cenai, ko mazajam ražotājam maksā piena pārstrādes uzņēmums “Valmieras piens” un Daces Pastares vadītais piena ražotāju kooperatīvs “Māršava”. Atšķirība par vienu kilogramu ir 2 – 4 santīmus liela,” tā eksperte. Viņa arī nosauc vairākus Beverīnas novadā un Jeros salīdzinoši nesen dibinātos kooperatīvus, kas pierāda kopā saimniekošanas priekšrocības. Beverīnas pusē kooperatīvu veidošanu ar praktisku darbību atbalstīja pašvaldība. Patlaban šā novada ražotājiem pirmajiem Latvijā ir stends Rīgas Centrāltirgū, kur pārdod vien šajā novadā audzētos produktus.
D. Siliņa vērš uzmanību uz negodīgas konkurences rosināšanu no valsts puses un ar skaitļiem pierāda – piešķirtais atbalsts mazajiem un lielajiem ražotājiem šajā plānošanas periodā bija atšķirīgs.
Proti, laika posmā no 2007. līdz 2013. gadam lauku saimniecību modernizācijas projektos ir atbalstītas 88% lielās un ļoti lielās saimniecības, kas veido vien 1% no Latvijas saimniecību kopskaita. Tikai 1% atbalsta finansējuma saņēmēju ir mazās saimniecības, bet to kopskaits valstī ir 92% no visām saimniecībām.
Mazajās saimniecībās ir nodarbināti 85% no kopējā lauksaimniecībā nodarbināto darbinieku skaita. “Vislabākais no atbalsta veidiem bija programma daļēji naturālajām saimniecībām, tomēr valsts atbalstu saņēma vien 1400 saimniecības!” tā D. Siliņa. Tātad notikusi negodīga konkurence, mazie ražotāji netieši rosināti kooperēties. Zemkopības ministre Laimdota Straujuma šo ačgārnību patlaban cenšas labot.
“Latraps” – kooperācijas paraugs
Latvijas vislielākās LPKS “Latraps” dibināšanas dienā 9. maijā zemkopības ministre Laimdota Straujuma kooperatīva ģenerāldirektoram Edgaram Ružam pasniedza Zemkopības ministrijas visaugstāko apbalvojumu – medaļu “Par centību”. Maija sākumā E. Ruža saņēma arī valsts apbalvojumu – Atzinības krustu.
“Latraps” 13 darbības gados kļuvis par valstī vislielāko kooperatīvu, kas šajā finanšu gadā apgrozīs aptuveni Ls 140 milj. Kooperatīvā iestājušies vairāk nekā 660 biedru, kas kopā rosina sava uzņēmuma izaugsmi. “Latraps” ir uzbūvējis biodegvielas ražotni, graudu pirmapstrādes kompleksu, pērn pirmo reizi saviem spēkiem ar graudiem piekrāva PANAMAX tipa kuģi Liepājā un Ventspilī (uz kuģa uzkrāva gandrīz 70 000 tonnas graudu).
Kādu labumu no kooperatīva gūst tā biedri? Izdevīgumu nodrošina zemākas minerālmēslu, sēklu, augu aizsardzības līdzekļu, tehnikas un degvielas cenas. “Latrapa” biedri savā kooperatīvā pat glabā naudu un saņem par to procentus, jo kooperatīvam tos maksāt ir izdevīgāk, nekā aizņemties naudu bankā.
Kooperatīva biedram nav rūpju par graudu un rapšu pārdošanu, kā arī atbilstoši finanšu gada rezultātiem viņš saņem pārpalikumu (kooperatīvi nelieto jēdzienu “peļņa”). E. Ruža vērš uzmanību – kur attīstās lielās saimniecības, tur labi sokas arī mazajiem ražotājiem.
“Latrapā” darbojas arī tā saucamie vidējie zemnieki. Ukru pagasta zemnieku saimniecības “Lielsaukas” saimniece Inta Ivanova atceras, ka pirms iestāšanās kooperatīvā 2001. gadā “Daugavpils dzirnavniekam” bija jālūdzas maksa par pārdoto ražu. Pārstrādes uzņēmumi tolaik graudus pirka mazāksolīšanā. Bija liela pretdarbība zemnieku lēmumam pašiem lemt par izaudzētā pārdošanu un cenu ietekmēšanu. “Mēs sākām ar 25 hektāriem, patlaban apsaimniekojam 114 hektārus. Augam līdzi “Latrapam”, priecājamies, ka iestājāmies. Vēlāk kooperatīvā iestājās arī mans vīrs un dēls. Kooperatīvā ir ļoti atsaucīgi darbinieki, kas vienmēr palīdzēs ar padomu. Vislielākās grūtības patlaban rada ceļi,” tā I. Ivanova.
Uz jautājumu, kas ir kooperatīva veiksmīgās darbības iemesls, E. Ruža atbildēja – vissvarīgākais ir komanda. “Mēs labāk strādājam, nekā analizējam veiksmes. Vienmēr izvēlamies nereālus plānus,” tā E. Ruža.
Savukārt zemkopības ministre Laimdota Straujuma teic, ka visi “Latraps” 12 dibinātāji bija “personības un līderi, kas redzēja problēmas un zināja, ko vēlas”. Ministre piebilst – jaunu kooperatīvu veidošanai noteikti ir vajadzīgs līderis no tās pašas vides, kur darbojas kooperatīva biedri, un ir jābūt savstarpējai uzticībai.
Labās ziņas
ZM ekspertes Diāna Urdziņa un Agrita Karlapa novērojušas, ka Latvijā pēdējos gados vidējie un mazie produkcijas ražotāji kooperatīvus veido vairāk. “Kooperējoties ražotāji iegūst augstāku pievienoto vērtību pārtikas piegādes ķēdē, samazina tirgus riskus, darījumu izmaksas, kā arī veicina pieeju tirgiem, resursiem un inovācijām,” teic ekspertes.
2013. gada sākumā uz atbalstu kooperatīvu darbības attīstībai pieteicās 10 jaunizveidotie kooperatīvi. Savukārt uz atbilstības izvērtēšanu šajā gadā pieteicās 51 LPKS, tostarp 13 sabiedrībās biedru skaits ir vidēji no deviņiem līdz 20 biedriem, ko var klasificēt kā mazo kooperatīvu.
“Patlaban Latvijā daudzās vietējās rīcības “LEADER” grupās ir izsludināta projektu iesniegšana atbalsta saņemšanai pārtikas mājražotājiem. Tā ir iespēja pirkt aprīkojumu, tehnoloģiju un paplašināt uzņēmējdarbību!” teic D. Siliņa.
Viedoklis
Zemkopības ministre Laimdota Straujuma: “Neesmu dzirdējusi no kooperatīviem, ka būtu problēmas ar likumiem. Kooperēšanos es redzu kā vienīgo nosacījumu mazo saimniecību izaugsmei. To noteikti nodrošinās tā saucamo nišu produktu ražošana. Mazajiem saimniekiem noteikti ir vajadzīgs arī atbalsts konsultāciju sniegšanā. Lauku attīstības plānā būs mazo saimniecību attīstības programma, kur būs arī atbalsts kooperatīviem un attīstības plāns, ko palīdz īstenot konsultanti.
Nākamajā plānošanas periodā (2014. – 2020. g.) saglabāsies valsts un ES atbalsts ražotāju grupām. Šim mērķim iecerēts divu miljonu latu liels atbalsts. Jaunie kooperatīvi piecus pirmos darbības gadus kā atbalstu varēs saņemt zināmu procentu no apgrozījuma. Iespējams, ka atbalstīsim kooperatīvus konkrētās nozarēs, proti, tajās, kur to nav vai tie ir vāji. Piemēram, gaļas ražošanā, dārzeņu audzēšanā, bioloģiskajā lauksaimniecībā un mežsaimniecībā.
Kooperatīvs ir gaišā, nevis melnā vai pelēkā ekonomika.”
LLKC valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis: “LLKC ir sagatavojis nopietnu pasākumu plānu ar mērķi veicināt kooperāciju Latvijā. Šobrīd mans mērķis ir saprast, kāpēc mazo un pat vidējo zemnieku vidū kooperācija nav pārāk populāra. Kādas prasības no valsts puses būtu koriģējamas, kādas barjeras aizvācamas un kādi stimuli ieviešami, lai motivētu cilvēkus apvienoties. Jāatgādina, ka kooperatīvs ir tā sadarbības forma, kas palīdzēs nākotnē pastāvēt mazajām un vidējām saimniecībām.
Jāpiemin, ka LLKC padoms un palīdzība iepriekšējos gados lieti noderējis Latvijas piena nozarei, palīdzot pārvarēt krīzi. Ar LLKC speciālistu palīdzību tapis trim kooperatīviem piederošais piena pārstrādes uzņēmums “Latvijas piens”. Tāpat palīdzēts tapt arī lielākiem un mazākiem kooperatīviem Latvijas novados. Tā, piemēram, nesen ar LLKC palīdzību tapis aitu audzētāju kooperatīvs Tukuma pusē.”
