– Ar Zviedriju varbūt nevar tieši salīdzināt, tai pēdējo gadsimtu laikā nav nācies ne piedalīties karos, ne pārciest okupāciju. Bet vai materiālie apstākļi ir vienīgais, kas liek doties prom? 20
– Cilvēki aptaujās teic, ka aizbrauc arī tāpēc, ka nav apmierināti ar attieksmi. Viņi sagaida valstisku labestību pret sevi, bet tādu neizjūt. Viena no attieksmes izpausmēm ir veids, kā valsts komunicē ar saviem pilsoņiem: cik saprotamas atbildes raksta dažādas valsts iestādes, cik pieejami ir valsts iestāžu ierēdņi, vai viņi neizturas augstprātīgi kā pret pazemīgu lūdzēju utt.
D. Kokareviča: – Jūs runā PBLA konferencē pieminējāt “ledū iesalušās reformas”.
– “3×3” saietā ārzemju latvieši sprieda, ko visu Latvijai vajadzētu darīt. Parādīju Kučinska valdības deklarāciju, kur rakstīts: darīsim to, uzlabosim to, veiksim to. Trūkst paša svarīgākā – izpildes.
Reformas vajadzīgas valsts pārvaldē, izglītībā, veselības aprūpē. Nespēju sakārtot Valsts ieņēmumu dienestu un KNAB skaidroju ar to, ka valdības ir tik vājas un bieži mainās. Nav arī pienācīgās parlamentārās kontroles. Ļoti žēl, ka Latvijā nestrādā pat ļoti jaukā parlamentārā tradīcija, kāda ir Lielbritānijā, kur tiek iesniegti jautājumi ministriem un pēc atbildes seko debates. To pārraida BBC un vērot ir ārkārtīgi interesanti.
M. Antonevičs: – Vai tagad nevar runāt par zināmu Tautas partijas reinkarnāciju? Kāds ir jūsu iespaids par Māri Kučinski kopš TP laikiem un tagad?
– Māris Kučinskis savulaik bija TP frakcijas vadītājs, viņš bija pieejams, ar viņu varēja izrunāties, viņš ļāva frakcijā diskutēt. Bet, kā mēs visi zinām, gan Tautas partijā, gan noteikti arī citās, augsta līmeņa politiski lēmumi tika pieņemti citur. Vai viņš toreiz bija no iekšējās varas struktūras? Domāju, ka ne. Tāpat nedomāju, ka viņš tagad ir pietuvināts tai varas spicei, kas nosaka zaļzemnieku virzību un kopējo koalīcijas virzību.
Māris Kučinskis ilgi ir bijis politikā un labi saprot politisko vidi. Neņemos teikt, vai viņš varēs izrauties un īstenot savu redzējumu vai būs tikai izpildītājs. Kučinskis ir godprātīgs cilvēks, bet šeit ar to nevar visu paveikt. Pārbaudījumi būs ik reizi, lemjot jautājumu, kas saistīts ar lielas naudas apgrozījumiem.
Korupcijas riski Latvijā joprojām saistīti ar ostām, ar valsts pasūtījumiem, bankām. Es aizvien esmu atbalstījusi “Rail Baltica” projektu un tagad ļoti uztraucos par tā īstenošanu. Jo tā ir mūsu drošības saikne ar pārējo Eiropu – no ziemeļiem uz dienvidiem, nevis no rietumiem uz austrumiem.
Skaidrs, ka pirms pašvaldību vēlēšanām politiķi negribēs kustināt jautājumus, kas radīs satricinājumus viņiem vai koalīcijai. Un pēc tam – 2018. gadā – būs Saeimas vēlēšanas. Man šodien ienāca prātā doma par bijušo partijas biedru Gundaru Bērziņu, kurš arī daudzreiz ir viesojies “LA” redakcijā…
– … tagad gan viņš, šķiet, nogājis malā, tāpat kā Šķēle.
– Domāju, ka Šķēle gan nekur nav pazudis, viņš piedalās, bet ne tik atklāti… Bet Gundars savulaik teica: ja grib veikt kādas reformas, tās jāizdara ļoti ātri – pirmajā gadā, uzreiz pēc ievēlēšanas. Jo citādi jau tuvosies pašvaldību vēlēšanas, un tad neviens neko negribēs darīt. Vēl Gundars Bērziņš teica, ka politiķim ir jābūt degsmei, dzirkstij acīs. Tagad es to neredzu nevienam no valdošajiem.
Salīdzinot ar to, kas notiek Amerikā, Latvijā izskatās kā glāžains pīļu dīķis. Bet tas nav labi.
Pārmaiņas rada nemiernieki – tā ir Aspazijas izteikta doma. Neredzu to politisko dzirksti, kas mūs iestumtu Latvijas simtgadē un virzītu pāri šim slieksnim. Uz runām par to, kāds ir Latvijas mērķis. Es teiktu – lai Latvija kļūtu par sesto ziemeļvalsti. Raudzīsimies, kā attīstīties līdzīgi ziemeļvalstīm! Bet daudziem ir tieksme skatīties uz austrumiem; sakari ar Krieviju ir kā latvāņi, kuri iesakņojušies Latvijas zemē un no kuriem netiek vaļā. Lasīju, ka pēdējo divu mēnešu laikā no TV kanāliem Pirmais Baltijas kanāls ir visvairāk skatītais!
– Tagad par “Vienotību” mēdz teikt, ka to sagaida Tautas partijas liktenis. Jums ir pieredze ar abām partijām, vai saskatāt līdzības to attīstībā?
– Tautas partijai bija raksturīga augstprātība. Mums bija vara, un beigās vairs neņēmām vērā, kāda bijusi vēlētāju griba. Ambīciju dēļ bija neveiksmīgi lēmumi – amatos ielika pilnīgi nepiemērotus cilvēkus. Atis Slakteris bija labs aizsardzības ministrs, bet šo amatu vēlējās Vinets Veldre, un Slakteri pārlika uz Finanšu ministriju. Lēmēji nebija gatavi ieklausīties ne biedru, ne frakcijas viedoklī, bet gāja nekurienes ceļu un zaudēja.
Ar “Vienotību” ir apmēram tāda pati situācija. Atcerēsimies, kā “Vienotība” veidojusies. Es toreiz biju “Pilsoniskajā savienībā”, tad pienāca Pabriks un Štokenbergs, tad “Jaunais laiks” un vēl pievienojās Meierovica biedrības grupa. Pirms vēlēšanām notika apbrīnojama grūstīšanās par vietām deputātu kandidātu sarakstā. Pēc vēlēšanām rīvēšanās turpinājās, ambiciozi cilvēki nebija ar mieru būt tikai ierindas deputāti.
Vislielākā kļūda, manuprāt, bija Dombrovska demisija. Tandēms – Dombrovskis un Vilks –prasmīgi izvilka Latviju no ekonomiskās bedres. Partijai ļoti lielu robu iesita arī piepešā Laimdotas Straujumas atkāpšanās. Un tad vēl partijas iekšējie ķīviņi, sabiedrībā radušās šaubu ēnas par dažu cilvēku negodprātību saistībā ar vēlēšanām.
Tautas partijas likteni arī nenoteica kāda viena lieta. Varas augstprātības izpausmes bija krājušās laika gaitā, un tad vadzis lūza.
– Vai saskatāt, ka “Vienotībai” ir cerības paaugstināt reitingus, ko tā tagad izvirzījusi kā mērķi jeb – nāks atkal jauna partija un ieņems vietu?
– “Vienotība” atdeva savas varas pozīcijas, Ministru prezidenta amatu ZZS. Līdz nākamajām vēlēšanām būs ļoti grūti savākties.
Politiskajā kopainā es šobrīd neredzu dzirkstošu enerģiju. Kultūras ministrija mēģina radīt entuziasmu simtgades svinēšanai. Bet es gribu zināt, cik 2018. gadā būsim progresējuši, lai šeit tautai būtu labi. Ko valsts ir gatava darīt, lai būtu labestīga pret saviem cilvēkiem!
D. Kokareviča: – PBLA jūs runājāt par “globālā latvieša” lomu. Daudzi uzskata, ka no Latvijas aizbraukušie, citur dzīvojošie dod nozīmīgu artavu Latvijas attīstībai, gan sūtot naudu tuviniekiem, gan citos veidos, bet jums ir atšķirīgs viedoklis.
– Tā atsūtītā nauda ir patēriņam, komunālo rēķinu, kredītu apmaksai, bet netiek ieguldīta attīstībā. Uz to naudas plūsmu nevar paļauties.
Gada beigās būs Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju forums Austrālijā. Taču kāda ir iepriekšējo forumu atdeve? Divi Latvijā ir bijuši. Es vēlos zināt, cik pēc tiem Latvijā ieradušies jauni ieguldītāji, cik jauni uzņēmumi un darba vietas radītas? Kāds ir “sausais atlikums”?
Par ārzemju latviešu galveno lomu uzskatu to, ka varam būt kā “fire wall” – ugunsmūris Latvijas drošības interesēs. Ja esam labi, pilsoniski aktīvi mītņu zemes iedzīvotāji, varam apzināt savus ievēlētos pārstāvjus un censties ietekmēt. Es darbojos amerikāņu organizācijās, turpinu rakstīt laikrakstiem.
Pēdējai publikācijai bija mana reakcija pēc tam, ka Amerikā uz ielas ieraudzīju riteņbraucēju, kuram mugurā bija koši sarkans krekls ar sirpi un āmuru. Uzrakstīju vietējam laikrakstam par redzēto un to, ka nāku no Latvijas, kuru 50 gadus bija okupējusi komunistu valsts, un manus vecvecākus aizsūtīja uz Sibīriju, un ļoti daudzi ir miruši no komunistu varas. Šos noziegumus var pielīdzināt nacisma noziegumiem, un te Amerikā es ieraugu komunistu valsts simbolus. Esmu par vārda brīvību, bet ceru, ka nākamreiz, kad šis cilvēks domās, ko vilkt mugurā, viņš izraudzīsies ko citu.
