Padzīvosim atsevišķi? Ieturēt pauzi attiecībās – izmisuma solis vai iespēja vērst visu par labu? 0
Katru rītu ar mīļoto šķiramies, lai atkal satiktos, līdz kādudien otra pusīte paziņo: gribu padzīvot atsevišķi! Vai vēlme ieturēt pauzi ir izmisuma solis, bēgšana no problēmām, šķiršanās sākums? Varbūt – arī iespēja uzlabot attiecības?
Parasti šāds ierosinājums nenāk pilnīgi negaidīti. Iespējams, patinot filmu atpakaļ, nāks prātā kas agrāk netipisks partnera uzvedībā vai neraksturīgi notikumi, piemēram, pēkšņa došanās vakarā paciemoties pie drauga vai telefona pazaudēšana.
Pāris sākas, nevis kad sieviete un vīrietis satiekas, bet kad viņu starpā izveidojas attiecības, kas nosaka, vai viņi ir laimīgi vai ne.
Tāpat kā dialogā, arī attiecībās reizēm nepieciešama pauze, lai ieklausītos otrā, padomātu, kas ar abiem notiek, ko īsti katrs grib, uzskata ģimenes psihoterapeite Ilona Buša.
Vēlme pēc starpbrīža visbiežāk rodas pirmajos piecos kopdzīves gados, parasti pēc pusotra, kad beidzies iemīlēšanās periods, un vēlāk pēc 10–15 gadiem. Jo ilgāks kopā nodzīvotais laiks, jo lielāka iespēja saglabāt attiecības, it īpaši, ja otrs spēj pieņemt, ka partneris reizēm grib mazliet distancēties.
Ideja par pašķiršanos ne vienmēr liecina par kopdzīves beigu tuvošanos. Parasti to izraisa nepieciešamība uzlabot attiecības, kurās iestājusies krīze vai radies sastingums.
Šāda vēlme mēdz rasties arī tad, ja ģimene ir izveidota, nepametot vecāku mājas, un cilvēki nav apjautuši sevi vienatnē. Domājot par attiecībām, domājam par otru pusīti, lai gan vajadzētu domāt par sevi. Jūtoties pietiekami droši par savu kopdzīvi, viens vai abi partneri cenšas labāk saprast sevi, un otram vajadzētu to pieņemt. Kā dzied Stings: “Ja tu kādu mīli, dod viņam brīvību” (If you love somebody, set them free).
Pauze attiecībās dažkārt ir vēlama, lai skaidrāk novērtētu partneri un viņa nozīmību savā dzīvē, un nereti tas vislabāk izdodas no attāluma.
Šķirties, lai būtu kopā
Agrāk man šķita, ka padzīvošana atsevišķi biežāk beidzas ar šķiršanos, taču laika gaitā radusies pārliecība, ka tā dod iespēju pārstartēt attiecības. Parasti ikdienā, neatlicinot laiku sarunām, nesanāk padomāt par otru pusīti un abiem kopīgo, teic Ilona Buša.
Ierosinājums padzīvot atsevišķi gan partnerim, gan apkārtējiem būtu jāuztver nopietni, nevis jāuzskata, ka ar iniciatoru kaut kas nav kārtībā.
Tāpat kā sporta spēlē ir pārtraukums, kad treneris pārrunā ar komandas dalībniekiem tās stratēģiju, arī pārim, lai visu pārdomātu un neatkārtotu vienas un tās pašas kļūdas, šķiršanās profilaksei dažkārt der paņemt pauzi.
Klienti nereti jautā, ko šajā laikā būtu pareizi darīt – katram domāt savā vietā vai arī satikties neitrālā zonā un apspriesties, stāsta psihoterapeite. Šajos jautājumos jau ir ietverta atbilde – nepieciešams izrunāties, bet nevis spiest un steidzināt. Ja tas nav iespējams divatā, var palīdzēt kāds trešais – psihoterapeits, mācītājs vai cits.
Neveltot pauzes laiku pārdomām un sarunām, problēmas pašas no sevis neatrisināsies. Piemēram, Kareņins atļāva sievai Annai padzīvot atsevišķi, un droši vien viņa to novērtēja. Taču vīrs šajā laikā necentās saprast, kā laulātajai draudzenei attiecībās pietrūkst un ko varētu mainīt, tādēļ tām nebija nākotnes.
Tomēr daudzi joprojām pieturas pie aplamā priekšstata – kamēr ir mīlestība, esam kopā, bet, kad tā zudusi, šķiramies –, neņemot vērā, ka sākotnēji kvēlās jūtas ar laiku pārvēršas citās tuvības formās. Nepastāv tikai divi varianti: pa labi vai kreisi. Dažkārt ir prātīgāk kādu brīdi padzīvot atsevišķi, nevis steigties ar šķiršanos, jo pa šo laiku var mazināties spriedze. Pauzes ieturēšana nereti palīdz sākt racionālāk domāt un sarunāties ar vēsu prātu.
Partneru emocionāla attālināšanās ik pa laikam ir dabiska.
Attiecību sākumā, raugoties caur rozā brillēm, abiem liekas, ka ir tik daudz kopīga. Taču ar laiku izrādās – tā nemaz nav, un rodas šaubas – vai es viņu vispār mīlu? Pētījumi tomēr liecina, ka labāk saprotas dažādi cilvēki.
Pāra attiecības bieži vien cieš no tā, ka viņi ir tikai labi vecāki, nevis arī mīļotie. Pirmajā mirklī ierosinājums nedaudz attālināties vienam no otra var likties neprātīgs, taču vienlaikus tas ir kā pirmā zīlītes dziesma pavasarī, kas liecina, ka laulātie sāk domāt par sevi arī kā partneriem. Ja attiecībās iestājusies krīze, labāk ieturēt pauzi, nevis pārprastu vecāku pienākumu dēļ pastāvīgi palikt kopā. Galvenais darīt bērniem zināmu, kad viņi varēs satikt tēti vai mammu.
Sliktāk, ja partneri, kuriem cita dzīvokļa atrašana un pārējo praktisko šķēršļu pārvarēšana šķiet pārāk smags izaicinājums, paliek vienā mājoklī, taču nesarunājas un guļ katrs savā gultā, būtībā esot šķirti. Ja vismaz viens ar emocionālo atsvešināšanos nav apmierināts, rodas smagi pārdzīvojumi un greizsirdība.
