“Kad iegādājos Paduri, viss šķita ļoti rožaini!” Kā Jānis no rīdzinieka par muižkungu kļuva 1
Māra Lapsa, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Daudzas privātpersonas un organizācijas, kuru īpašumā ir muižas, strādā ar misijas apziņu – saglabāt kultūras mantojumu. Viens no viņiem ir Jānis Lazdāns, kurš jau 13 gadus ir Padures muižas īpašnieks Kuldīgas novadā. “Nezinu, vai jūtos kā muižkungs, taču mans vārds noteikti paliks muižas īpašnieku uzskaitījumā,” atzīst jauno laiku muižas īpašnieks.
Jānis Lazdāns Padures muižu iegādājās 2007. gadā īpašuma izsolē, ko rīkojusi Padures pagasta pašvaldība. “Tolaik pasaules ekonomikas krīze vēl nebija sākusies, tāpēc seno ēku nopirku ar nolūku to atjaunot un pielāgot dažādu saviesīgu pasākumu organizēšanai.
Domāju – pārdošu savus īpašumus Rīgā un būs līdzekļi, par ko atjaunot muižu,” ne tik senus notikumus atceras Jānis.
Šo izvēli noteikuši ne vien pragmatiski apsvērumi, bet arī emocionāli strāvojumi. Bērnībā Jānis dzīvojis netālu no Valdgales muižas Talsu pusē, tāpēc pieļauj, ka zēna gadu fantāzijās sevi varētu būt iztēlojies kā muižas īpašnieku.
“Kad iegādājos Paduri, viss šķita ļoti rožaini, jo bija nekustamo īpašumu pirkšanas un pārdošanas bums, cēla jaunas dzīvojamās mājas un restaurēja senās ēkas.
Domāju – varēšu piesaistīt arī Eiropas naudu un muižu atjaunošu viens un divi,” atklāti stāsta Jānis un piebilst, ka šī īpašuma iegādi neesot nožēlojis, kaut rozā brilles drīz vien nokritušas. “Ja nebūtu nopircis Padures muižu, ļoti iespējams, ka būtu naudu palaidis vējā.”
Īpašums bijis relatīvi labā stāvoklī, to pieskatījis kāds padurnieks, kas šajā senajā ēkā dzīvojis. “Pirms uzsākt muižas atjaunošanu, ir jāveic mākslinieciski arhitektoniskā izpēte, ko dara sertificēti speciālisti,” skaidro Jānis. “Ēkā bija saglabājušās visas koka konstrukcijas, oriģinālās koka kāpnes, iekšdurvis, ārdurvis un logu ailas ar slēģiem.
Arī astoņas krāsnis un 19. gadsimtā radīti sienu zīmējumi, kas atradās zem krāsu kārtām.”
Lai veiktu visus muižas atjaunošanas darbus, būtu vajadzējis tērēt ap miljonu latu. Jānis neslēpj – tādas naudas viņam nav bijis, tāpēc īpašumu iekonservējis uz gadiem septiņiem astoņiem. Mēģinājis arī pārdot muižu, taču pircējs neesot atradies. Domas mainījis, kad ievērojamu atbalstu senās ēkas atjaunošanas darbos sniedza gan Valsts kultūrkapitāla fonds (VKKF), gan Nacionālās kultūras mantojuma pārvalde, gan Kuldīgas novada pašvaldība.
“Kad atvēru muižas durvis tūristiem, sāku rīkot pasākumus, kā arī piedāvāju telpas nakšņošanai, sapratu, ka muiža var nopelnīt tik daudz, lai pietiktu tās uzturēšanai. Bet restaurācijai nepieciešamie līdzekļi jāgādā man pašam,” stāsta Jānis, kurš pēc izglītības ir inženieris ekonomists, bet strādā nekustamo īpašumu jomā.
“Nekādus luksusa apstākļus nevaru piedāvāt – sākumā bija pat sausā tualete, tiesa, vēsturiskā veidolā, kādā tā tika ierīkota 19. gadsimtā. Taču apmeklētāji bija tam gatavi, jo bieži vien viņu mērķis pat bija izbaudīt šādu sadzīvisku eksotiku.”
No vienām rokām nākamajās
Padures muižai gadsimtu gaitā bijuši vairāki īpašnieki. No 1702. līdz 1799. gadam tā piederēja fon Korfu dzimtai. Kad muižas īpašniekus piemeklēja finansiālas grūtības un pat nonāca līdz bankrotam, 1837. gadā īpašumu iegādājās baronese Ernestīne fon Štempele. Taču viņas saimniekošanas laiks Padures muižā nebija ilgs – desmit gadus pēc īpašuma iegādes viņa to ieķīlāja skotu muižniekam, Rīgas tirgotājam Džonam Luisam Balfūram. Tieši viņš Padures muižu padarīja par izcili skaistu vietu.
Uzbūvēja jaunu muižas ēku vēlā klasicisma stilā, kas līdz mūsdienām ir saglabājusies sākotnējā veidolā.
“Mēs nezinām, kāpēc skotu tirgotājs pārcēlās no Rīgas uz Paduri un uzcēla šo skaisto muižu, kurā Balfūru dzimta dzīvoja līdz 1921. gadam. Varbūt šādi rīkoties pamudināja apkārtnes skaistums, varbūt vēlme dzīvot mierīgu dzīvi laukos,” pārdomās dalās tagadējais Padures muižas īpašnieks Jānis Lazdāns.
Kad pēc Pirmā pasaules kara Latvijā sāka agrāro reformu, muižnieki zaudēja savus īpašumus. 1922. gadā Padures muižu un zemi sadalīja, muižas centru nodeva Zemkopības ministrijai, kas ēkā ierīkoja lauksaimniecības skolu (tā darbojās līdz 1944. gadam). Otrā pasaules kara beigās, Kurzemes katla laikā muižā bija vācu armijas hospitālis, bet padomju gados tur atradās Lejaskurzemes lauksaimniecības izmēģinājumu stacija, kas muižas telpās saimniekoja līdz pat 1995. gadam. Bija arī dzīvokļi.
“Šajā laikā senajā ēkā fundamentāla pārbūve netika veikta, vienīgi pārkrāsotas sienas. Padomju gados dzīvojām lielā nabadzībā, tāpēc retajam bija nauda kapitālam remontam. Turklāt neviens jau apzināti negribēja bojāt vēsturiskās vērtības,” spriež Padures muižas īpašnieks.
Sāk ar krāsnīm un durvīm
Kad iegādājies seno ēku, vispirms atjaunojis trīs krāsnis un uzlicis lietus notekcaurules. Jumts bijis kārtībā. “Pirms pieciem gadiem uz jumta pārliku dakstiņus un salaboju dārza puses frontonu – ēkas fasādes augšdaļu. Restaurācijas darbi turpinās visu laiku, tiesa, ar nelielām pauzēm, kad aptrūkstas nauda,” muižas atjaunotnes ritmu ieskicē Jānis.
Ar Valsts kultūrkapitāla fonda un Kuldīgas novada pašvaldības atbalstu turpinās interjera restaurācijas darbi. Iekšlogus un ārlogus, slēģus un panelējumus atjaunojis seno ēku restaurators Māris Gulbis no Vārmes. “Mēs, muižu un piļu īpašnieki, apmaināmies ar informāciju gan par lietpratīgiem meistariem, gan par to, kur var iegādāties kvalitatīvus materiālus, kas nepieciešami restaurācijai,” klāsta Jānis.
“Šādi atradu prasmīgo koka logu, durvju un kāpņu restaurācijas meistaru Māri Gulbi, kurš ir iesaistījies daudzu Kurzemes muižu atjaunošanā. Katrā novadā ir šādi sava aroda pratēji, vajag tik meklēt.”
Paralēli logu atjaunošanai (Padures muižā ir 64 logi!) pakāpeniski notiek arī krāšņu restaurācija.
Šos darbus veic sertificēts mūrnieks Māris Kupčs. Krāšņu restaurācijai no VKKF Jānis saņēmis lielāko daļu nepieciešamās summas, bet darbi izmaksājuši daudz vairāk – tikai krāsni nojaucot, atklājas bojājumu patiesais apmērs. “Daudzas bija pilnībā izdegušas. Māris Kupčs tās no jauna uzmūrēja, tad piestiprināja krāsns podiņus, ko pirms noņemšanas bija sanumurējis.
Ja trūka kāda podiņa, pēc parauga izgatavoja jaunu,” ar krāšņu atjaunošanas darba gaitu iepazīstina Jānis. “Tā kā muiža gada aukstajos mēnešos ir jāapkurina, piedāvāju iespēju tajā par brīvu dzīvot (vismaz piecas dienas!), tikai pašam jāpērk malka un jākurina krāsnis. Atsaucība bija liela, praktiski visu laiku kāds dzīvoja muižā – gan gleznotāji, gan mūziķi, skolas brīvlaikā uzturējās pat animācijas studija, kas rīkoja meistarklases. Senā ēka tika ne vien apkurināta, bet par Padures muižu ir arī tapusi animācijas filma.”
Daudz lielākas izmaksas un darbu prasījusi muižas cokola stāva sakārtošana un virtuves atjaunošana.
Iepriekš tur atradušies muižas kalpotāju dzīvokļi, telpas tika izmantotas medījumu pakarināšanai, bija arī pagrabs un virtuve. Padomju laikā Padures muižā bija ierīkoti vairāki dzīvokļi stacijas darbiniekiem, kas cokola stāvu pārvērtuši par pagrabu.
“Vēsturiski pamatstāvā mita kungi, mansardā – viņu bērni, neprecētās radinieces un mājskolotāji, bet cokola stāvā – kalpotāji.”
Muižā ir jābūt arī mēbelēm un citiem interjera priekšmetiem. Kad Jānis iegādājies seno ēku, protams, nekādu antīko mēbeļu tur nav bijis, tāpēc vajadzējis tās gādāt. Kaut kas ticis uzdāvināts, kaut ko nopircis lietoto mēbeļu veikalā “Skandināvs”.
“Diezgan lielu dāvinājumu saņēmu no vācu barona Ovinga, kas dzīvo Hamburgā. Viņš pārcēlās uz mazāku mājokli, tāpēc nebija kur likt daudzās mantas.
Tā tiku pie ļoti skaistām mēbelēm, man vajadzēja segt tikai transportēšanas izdevumus,” ar gandarījumu saka Padures muižas saimnieks.
Kad vaicāju, vai līdz mūsdienām ir saglabājies arī muižas saimniecības ēku komplekss, Jānis uzskaita: kādreizējā medību suņu mājā esot ierīkota keramikas darbnīca, klētī darbojoties novadpētniecības muzejs, vēl kādā no saimniecības ēkām esot pagastmāja, veikals, savukārt vāgūzi esot iegādājies vietējais uzņēmējs, kas šo ēku pielāgošot dzīvošanai.
Latvijas muižas atdzimst
Jānis Lazdāns ne vien atjauno Padures muižu, bet ir arī uzņēmies profesionālās biedrības “Latvijas Muižu un piļu asociācija” prezidenta pienākumus. Tā dibināta 2000. gadā un apvieno vairāk nekā 100 biedru. Asociācijas galvenais mērķis ir veicināt Latvijas kultūras mantojuma saglabāšanu, piļu un muižu unikālo vērtību un vides apzināšanu, izpēti, atjaunošanu, uzturēšanu un pielāgošanu izmantošanai, sekmēt tūrisma un kultūras pasākumu norisi muižās un pilīs, paplašināt šo seno ēku pieejamību sabiedrībai.
“Katrs apmeklētājs, vai tas būtu tūrists, kultūras pasākuma apmeklētājs vai semināra dalībnieks, ar saviem eiro mums palīdz atjaunot muižas un pilis,” uzsver Jānis.
Pēc agrārās reformas, kas Eiropā tika īstenota, beidzoties Pirmajam pasaules karam, zuda muižu pastāvēšanas ekonomiskais pamatojums. “Anglijā šis process notika jau 19. gadsimtā, kad sāka attīstīties rūpniecība. Muižkungi nevarēja ne uzturēt, ne pārdot savus īpašumus, tādēļ precējās ar amerikāņu miljonārēm,” interesantu faktu piemin Padures muižas īpašnieks.
“Arī šodien katrai muižai, lai tā varētu pastāvēt, ir jāatrod pielietojums. Vieni ierīko viesnīcu, otri – pansijas, bet es plānoju ierīkot gardēžu viesnīcu restorānu. Muižā varētu apmesties uz piecām dienām, apceļot tuvējo apkārtni (Kuldīga ir tikai septiņu kilometru attālumā!) un vienlaikus pieredzējušu pavāru vadībā apgūt muižas ēdienu gatavošanu, receptes ņemot no senām pavārgrāmatām.
Esmu iecerējis rīkot arī vienas dienas pavāru meistarklases, bet sestdienās un svētdienās muižas telpas atvēlēšu kāzu un citu svinīgu pasākumu rīkošanai.”
Jānis Lazdāns atzīst, ka muižu segmentā konkurence esot liela, tāpēc aktīvi jārosās, lai piesaistītu apmeklētājus. Patlaban viņš meklē kompanjonu – cilvēku, kas ar viņu būtu uz viena viļņa un palīdzētu īstenot muižas restaurācijas un atdzīvināšanas idejas.
Uzziņa
* Padures muiža ir Valsts nozīmes kultūras piemineklis, klasicisma stila būvmākslas paraugs Latvijā.
* Senās ēkas lietderīgā platība ir 860 kvadrātmetru, muižā ir 36 telpas.
* Padures muižai piekļaujas angļu parks ar simt astoņdesmit gadu vecu liepu aleju.
* Aktualitātēm interesenti var sekot Facebook.com/Paduresmuiza un Instagram @Padures_muiza
* Muižas apmeklējums jāpiesaka iepriekš, zvanot pa tālruni 29640028.
