Padupsenis – spilventiņš mīkstākai sēdēšanai no nokalpojušiem audumiem 0
Kad iemīļotās kleitas neglābjami nokalpojušas, tām paredzams kāds no šādiem likteņiem: nokļūt atkritumos, pārtapt par putekļu lupatiņām vai pieņemt “padupseņa” formu! Lai man piedod par šo amizanto apzīmējumu, tomēr tieši tā tas tiek dēvēts mūsmājās.
Par izejmateriālu vislabāk derēs kokvilnas vai trikotāžas apģērbs, bet, apbruņojoties ar pacietību, neredzu šķēršļus arī citu audumu apģērbu izmantošanai.
Un nu ķeramies pie darba.
Pārstrādei paredzētos apģērbus sagriež apmēram 15 cm platās strēmelēs. Šo darbu var uzticēt arī apzinīgākiem bērniem, jo precizitāte šajā posmā ir sekundāra. Svarīgākais ir izvērtēt, cik platu katra materiāla joslu griezt, lai vēlāk, kad tās tiks pītas pīnē, tā veidotos simetriska. Tas nozīmē, ka biezākam materiālam griežamā josla būs šaurāka, savukārt smalkam audumam – platāka.
Pēc tam, kad apģērbs sagriezts strēmelēs, tās saliek pa saderīgām krāsām un sašuj galus kopā. Jo garākas auduma joslas, jo lielāks “padupsenis” sanāks, tomēr arī pīšanas process būs sarežģītāks. Kad auduma strēmeles sagrieztas un sastiķētas, tās sapin trīs kamolos. Visu trīs kamolu galus sašuj kopā un sāk pīšanu.
Pīni veido tā, lai auduma strēmeļu malas ir ielocītas uz iekšu un pīnes virspusē ir pēc iespējas mazāk irstošu malu vai strēmeļu savienojuma vietu.
Kad pīne sapīta, to saliek aplī, lai novērtētu, vai iegūtā “padupseņa” izmērs ir pietiekams. Ja ne, jāpagarina strēmeles, piestiķējot klāt vēl pa kādai sagrieztai kleitai.
Jāatzīst, ka gan pīšana, gan pēcāk šūšana ir mazliet piņķerīga, bet prieks par iegūto rezultātu būs tā vērts. Ar stingru spolīšu vai mulinē diegu nofiksē pīni vēlamajā formā, nošujot uz riņķi, sākot no vidus.
Galu nošuj un piediedz zem tuvākās ārējās pīnes. Lūk, “padupsenis” gatavs un iemīļotie apģērbu gabali turpina dzīvi jaunā, noderīgā veidolā!
Lai izdodas!
