Franks Gordons: Koronavīruss, rasisms un Donalds Tramps – padrūms šogad ir 4. jūlijs 2
Franks Gordons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Fourth of July” – 4. jūlijs: tā amerikāņi apzīmē savus valsts svētkus – 1776. gada Neatkarības deklarācijas gadskārtu.
Burtiski virs katras mājas šai dienā pacelts zvaigžņoti svītrainais karogs.
Vispār amerikāņu patriotisms pamatīgi iesakņojies šīs nācijas ikdienā: skolās pirms mācību sākuma audzēkņi, uzliekot labās rokas plaukstu uz krūts, solās būt uzticīgi ASV karogam un republikai, kuru tas simbolizē un kurā pastāv brīvība un taisnība visiem.
Nu šī valsts pastāv jau 244 gadus, un šoreiz 4. jūlijs, piesardzīgi izsakoties, padrūms. Iekams skaru pašreizējo trīskāršo Amerikas krīzi, pakavēsimies pie vairākiem zīmīgiem vēstures posmiem.
1945. gada pavasarī amerikāņu karavīrus, kuru vidū bija ne mazums melnādaino, Eiropā rietumos no Elbas upes uzņēma kā atbrīvotājus.
Pat Minhenē – nacistu partijas “šūpulī”, kas stipri cieta no amerikāņu bumbvedēju uzlidojumiem, vācieši sveica amerikāņu tankus ar balto zvaigzni. Jo tie bija glābiņš no tankiem ar sarkano zvaigzni, kas tajās dienas dārdēja Berlīnes centrā.
Daudzi Vācijā “iestrēgušie” latviešu bēgļi kopā ar neskaitāmiem citu tautību cilvēkiem izmisīgi lūkoja tikt pāri Elbai, jo viņā pusē tos sagaidīja smaidošs amerikāņu karavīrs.
Tas lielā mērā bija pēc Rūzvelta nāves par ASV prezidentu kļuvušā Harija Trumena nopelns, ka nākamie pieci gadi iezvanīja, kā daudziem likās, “Amerikas gadsimtu” (the American Century): Māršala plāns Eiropas saimnieciskajai atveseļošanai, NATO kā drošs balsts pretstatā Staļina impērijai. Brīvestības gaiss…
Taču kari, ko Amerikai nācās vest lielas pretstāves ietvaros, atvairot komunisma draudus, kā arī 21. gadsimtā Āzijas rietumos un vidienē, nedeva cerēto iznākumu.
Korejas karš (1950–1953) beidzās neizšķirti: kaut gan dienvidos izveidojusies plaukstoša, priekšzīmīga demokrātiska valsts, ziemeļos joprojām pie varas ir murgainais Kimu režīms.
Vjetnamas karš satricināja Amerikas sabiedrību, prasīja amerikāņiem daudz upuru un beidzās 1975. gadā ar ASV vēstniecības personāla kaunpilno bēgšanu helikopterā no Saigonas.
Tiesa gan – Vjetnamā pie varas ir autoritārs režīms ar komunistiskiem simboliem, bet attiecības ar ASV ir korektas un veidojas brīvais tirgus pēc Ķīnas parauga.
2001. gada 11. septembra šoks – Ņujorkas “Dvīņu torņu” sagraušana – lika prezidentam Džordžam V. Bušam ievadīt ilgstošus karus Afganistānā un Irākā, kas maksāja amerikāņiem daudz upuru, bet “sagāja grīstē”, jo netika izprasta cilšu un klanu mentalitāte, šiītu un sunnītu pretstāve un daudz kas cits.
Irākā joprojām stāvolis ir haotisks, un Afganistānā talibi kā bija, tā ir daudzos novados tumsonīgi varneši.
Nu palūkosimies uz ASV konstitūciju – šo kopumā lielisko dokumentu, ko 1776. gadā pieņēmuši “nācijas tēvi”. Manuprāt, viens no tās pantiem ir brīnišķīgs, otrs – postīgs.
Tā dēvēto Papildinājumu daudzinātais Pirmais pants garantē pilnīgu, neaizskaramu vārda, preses un sapulču brīvību. Postīgs, manuprāt, ir 2. pants, kas “tautai” garantē tiesības “turēt ieročus”.
Tas bija saprotams 18. gadsimta apstākļos, bet izvērtās par iespēju katram šaudīties, cik grib, un šaudīšanās upuru ziņā Amerikai pieder traģisks rekords. NRA – “Nacionālā strēlnieku asociācija” ir ASV spēcīgākais lobijs, kas neļauj atcelt šo pantu.
Tagad par trīskāršo krīzi, kas tricina un plosa Ameriku.
Pirmais krīzes aspekts ir sasodītais koronavīruss, kas vissmagāk skāris “Lielo ābolu” – Ņujorku. Otrais ir rasisms.
Trešais ir, piedodiet, Donalds Tramps kā persona un prezidents – impulsīvs, neaprēķināms, svaidīgs, untumains.
Viņa atstādinātais padomnieks nacionālajos drošības jautājumos Džons Boltons savā nupat iznākušajā grāmatā, ko Tramps veltīgi mēģināja aizliegt, atklāj daudz ko, kas risinās “šajā telpā” – Baltā nama Ovālajā kabinetā.
Tās lasīšana pastiprina iespaidu, ka šogad 4. jūlijs ir padrūms.
