“Padoties netaisos!” Gundars Kalve – vīrs, kurš ar traktoru gāza no postamenta un nogremdēja Daugavā Otrā pasaules kara lielgabalu 751
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Esmu gatavs uz jebko. Un tas ir labs iemesls paraudzīties, cik ļoti esam ietekmējami,” teic Jēkabpils novadā labi pazīstamais zemnieks GUNDARS KALVE, kura vārds plašāk izskanēja pērn saistībā ar naktī no 23. uz 24. februāri no skvēra iepretī Krustpils kultūras centram pazudušo Otrā pasaules kara laika padomju lielgabala stobru.
Saskaņā ar padomju okupācijas laikā popularizēto pieņēmumu, zem lielgabala postamenta atrodas vairāku padomju virsnieku apbedījums, taču nevienā no oficiālajiem sarkanarmiešu kapu sarakstiem “Jēkabpils lielgabals” nav reģistrēts.
Nacionāli domājošā jēkabpiliešu daļa tāda objekta saglabāšanu arī 30 gadus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas uzskatīja par pilsētas kauna traipu, kas atgādina par padomju okupācijas gadiem.
Citiem, kas uz minēto laiku raugās ar siltām jūtām, tostarp arī Krievijas vēstniecībai Latvijā, lielgabala “nolaupīšana” šķita kā svētuma apgānīšana. Varētu teikt, ka Gundars Kalve pārcirta šo “Gordijas mezglu”.
Vairākus mēnešus pēc notikušā viņš pats brīvprātīgi pieteicies policijai, pavēstot, ka norāvis padomju simbolu no postamenta ar frontālo iekrāvēju un nogremdējis Daugavā.
Šobrīd lieta izvērtusies kriminālprocesā, ko rosinājusi Austrumzemgales prokuratūra Aizkrauklē. Tiesas diena vēl nav zināma. Vainīgajam inkriminēta patvaļīga koku bojāšana lielgabala gāšanas laikā, ko Kalve atzīst. Tas, kas izklausās absurdi, ir izvirzītā apsūdzība par “kapa apgānīšanu”.
Cik ilgi brieda ideja par atbrīvošanos no padomju okupācijas laiku simbola radikālā veidā?
G. Kalve: Tā nāca pakāpeniski. 1991. gadā atnācu no dienesta krievu armijā un sāku šeit pie Krustpils saimniekot. Iestājos Zemessardzē. Vietējiem jēkabpiliešiem lielgabala problēma tad bija pat lielāka nekā man sākotnēji.
Zināju, ka ir tāds lielgabals, bet 90. gadu sākumā apkārt tāpat pietika visādu negāciju – bandītisms, rekets. Tas lielgabals tad man aktualitātes ziņā likās padsmitajā, divdesmitajā vietā. Bet kādā brīdī arī man šī lieta pielipa pietiekami stingri. Kad dzīve sakārtojās, sākām kustināt arī lielgabala lietu.
Pirmā par tā novākšanu ļoti strikti iestājās biedrība “Jēkabpils mantojums”, tāpat arī Jēkabpils Latviešu biedrība un biedrība “Daugavas Pārupieši”. Vismaz tam ļaužu lokam, ar kuru komunicēju, šis lielgabals bija kā īlens sirdī.
Ejot uz katrām vēlēšanām, cerējām, ka jauno Jēkabpils domes sasaukumu izdosies “sastiķēt” tikai no latviskiem spēkiem, bez “Saskaņas”, un jautājumu varēs pabīdīt uz priekšu. Bet tā nesanāca.
Gāja gadi, desmitgades. Un tad vēl “izpeldēja”, ka Jēkabpils dome 2020. gada budžetā ierēķinājusi 20 tūkstošus eiro “Otrā pasaules kara memoriāla labiekārtošanas Rīgas ielā 205 uzsākšanai”.
Protams, ja kaut ko labiekārto, tad tā nav līdzekļu ieguldīšana ne vienai dienai un ne vienam gadam – plānoja bruģa ieklāšanu, apzaļumošanu, cik sapratu, arī bērnu rotaļu laukumu. Tāds solis nevis tuvinātu šī objekta pārnešanu, bet attālinātu. Tas bija pēdējais grūdiens. Ņemot to visu vērā, plānu lielgabala novākšanai jau biju apdomājis.
Tātad bijāt zaudējis jebkādas cerības, ka šo jautājumu izdosies nokārtot legāli?
Jā. Pilnīgi un nešaubīgi. Nesaukšu vārdos, bet cilvēki man teica, ka Krievijas vēstniecības spiediens lielgabala saglabāšanas lietā nevis samazinājies, bet pieaudzis.
Tas, ka akcija notika 23. februārī, ko promaskaviski noskaņotie atzīmē kā “Padomju armijas un Jūras kara flotes dienu”, bija sagadīšanās?
Pilnīga sagadīšanās! Man vajadzēja, lai sakristu vairāki apstākļi. Lai būtu garā ziemas nakts, lai būtu vai nu putenis, kas aizmēž visas pēdas, vai atkusnis. Un vēlama bija migla, jo tā aizsedz skatu un slāpē trokšņus. Es jau nevarēju zināt, kā tā lielgabala gāšana notiks – vai tas nokritīs maigi vai skaļi.
Visi šie apstākļi sakrita naktī uz 24. februāri, kuru es pēc laikziņa Toma Briča analīzēm biju izvēlējies.
Protams, ja apstākļi būtu sakrituši janvāra vidū, es būtu rīkojies janvāra vidū. Taisnību sakot, biju domājis rīkoties jau 2020. gada ziemā, taču tad sapratu, ka tā tehnika, kas bija manā rīcībā, var izrādīties par vāju.
Ja lielgabalu noceltu ar visu postamenta augšējo daļu, tās būtu liekas četras tonnas. Man to būtu jāvelk kā arklu aiz muguras, un viss mana brauciena maršruts būtu redzams. Jā, mani varēja noķert arī uz karstām pēdām.
Bija Covid-19 saslimšanas “pīķis”, ātrās palīdzības braukāja visu nakti, tāpat autobusi. Turklāt tā vieta ir apgaismota. Tā ka varēja iznākt dažādi. Protams, plānoju rīkoties, lai mani neatklāj, un tā darbu arī izdarīju.
Vai tiesa, ka frontālo pacēlāju, ar ko tika gāzts lielgabals, iegādājāties tieši šim mērķim?
Nopirku par 11 tūkstošiem eiro. Pacēlājs sver 18 tonnas. Man sanāca tikai mazs “fēlerītis”, jo traktors izrādījās viens no mazajiem “diedziņiem”, ko viņiem izdevās uziet. Pašu traktoru viņi neatrada, bet zināja, ka esmu to iegādājies. Tas jau bija tajā fāzē, kad sāku runāt ar policiju.
Tātad apsūdzēts tiekat par apstādījumu koku bojāšanu un “kapu apgānīšanu”?
Par to pirmo sagatavots mierizlīgums ar pašvaldību. Esmu jau citiem teicis, ka vienīgais, kā man šajā pasākumā žēl, ir apskādētie koki.
Un “kapu apgānīšana”?
Nu, tas ir pavisam dīvains pants, acīmredzot apzināti piemeklēts šim gadījumam. Jautājums, kur tam “aug kājas”, jo sākoties manai sadarbībai ar policiju, man bija vienošanās ar Jēkabpils policijas vadību, ka šādas apsūdzības nebūs.
Mums bija vīrišķīga noruna, ka man inkriminēs zādzību nelielos apmēros. Tie ir līdz diviem gadiem nosacīti vai attiecīgs naudassods. Kad pāris nedēļu pēc norunas uzzināju, ka lieta pārklasificēta uz daudz skarbāku pantu, mana attieksme pret policiju arī mainījās, jo uzskatu to par nodevību.
Es gāju viņiem pretī un, ja kvalificēta policista rokasspiedienam šobrīd vairs nevar ticēt, tad kam var?
Kas tajās pāris nedēļās bija mainījies?
Man kā ierindas pilsonim, kam nav pieejama visa informācija, var būt tikai minējumi. Ja man būtu plašākas iespējas, noteikti painteresētos, kādos apstākļos šāds traktējums var mainīties
Domājat, bija spiediens?
Tieši tā. Attiecīgajiem dienestiem vajadzētu par to painteresēties.
Bet kāpēc uzskatījāt par nepieciešamu pats pieteikties policijā?
Pirmkārt, nekad neesmu uzskatījis, ka man jācīnās ar vietējo policiju, kas dara savu darbu. Otrkārt, es neuzskatīju, ka mans nodarījums ir tāds, par kuru man būtu jākaunās. Teikšu godīgi, tās bija diennakti ilgas pārdomas un mana izvēle. Policija to varētu pasniegt kā labi paveiktu darbu, un arī es biju gatavs, ka tas viss izies plašākā telpā.
Tomēr viss mainījās pēc tam, kad tika mainīts apsūdzības pants. Tagad ir sacelta liela ažiotāža, bet es netaisos padoties ne par gramu.
Policija ir domāta, lai aizsargātu pilsoņus un sliktos pilsoņus sodītu. Savukārt man kā karavīram ar 30 gadu pieredzi uzdevums ir uzvarēt un atgriezties mājās sveikam un veselam.
Nodevība un vārda neturēšana ir riebīgākais, kas var notikt. Otru vaigu pļaukai netaisos pavērst nemaz un ne drusku.
Krievijas vēstniecība Latvijas Ārlietu ministrijai vairākkārt iesniegusi protesta notas, un mūsu ministrija esot informējusi Krieviju, ka gāztā lielgabala lietā sākta izmeklēšana. Viss pacēlies citā līmenī.
Nu, ja esmu kļuvis par personu, kuru pārrunā augstāko instanču sarunās, tad lai jau tas notiek citā līmenī. Mans sākotnējais mērķis bija novākt lielgabalu likumīgā, saprotamā veidā, nevienu neaizskarot. Kad sapratu, ka tas neizdosies, pēdējais ceļš izvērtās tāds, kāds tas bija.
Bet oficiāli šis objekts taču joprojām neskaitās apbedījuma vieta?
Oficiāli šis piemineklis joprojām nav nekas. Man ir vesels dokumentu kopums, kas liek apšaubīt, ka tur kāds apbedīts. Ir Brāļu kapu komitejas pieprasījums Krievijas vēstniecībai iesniegt viņus interesējošo aizsargājamo objektu sarakstu. Tajā ir 55 vietas, trīs no tām Jēkabpilī un apkaimē.
Lielgabals tur nav atzīmēts. Tās nav arī Jēkabpils pilsētas teritorijas plānojumā, kur ir trīs – padomju karavīru kapi Varoņu ielā 10, pilsētas un Kapeles kapi. Arī pie lielgabala postamenta nav nekādu norādījumu, ka tur atrastos apbedījumi.
Tā lieta ir absolūti viennozīmīgi uzpūsta, un mani ļoti interesē, kurš to izdarījis.
Ja ir kriminālprocess, tad kurš šajā lietā ir cietušā statusā?
Cietušā nav. Cietušais būtu, ja šī vieta būtu pieminēta 2008. gadā Latvijas un Krievijas sarunās panāktajā likumā “Par Latvijas Republikas valdības un Krievijas Federācijas valdības vienošanos par Latvijas apbedījumu statusu Krievijas Federācijas teritorijā un Krievijas apbedījumu statusu Latvijas Republikas teritorijā”. Taču šīs vietas nav pat Krievijas sarakstos!
Attiecīgi, arī Latvijas Ārlietu ministrija un Aizsardzības ministrija nevar būt cietušās, jo sarakstos lielgabala nav. Arī Brāļu kapu komiteja tur sevi nekādā sakarā neredz. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde tāpat. Arī Jēkabpils pilsēta nav cietusī, jo lielgabals nepiederēja pilsētai.
Ar advokātu esam minējuši prokuratūrā, ka esam gatavi noslēgt izlīgumu ar pilsētu ne tikai par bojātajiem kokiem, bet arī samaksāt tos 72 eiro, ar ko novērtēts lielgabals. Tikai iedodiet adresi, kam tos pārskaitīt. Adreses nav.
Ko par to visu saka pērn jaunievēlētā Jēkabpils novada dome?
Jaunā Jēkabpils novada dome 2021. gada 28. oktobrī pieņēma lēmumu pārvietot lielgabala betona postamentu uz Varoņu ielas kapiem, kur tam arī vieta, un ir gatava turpināt iesākto.
Pat ja pieņem, ka tur apakšā ir divi kritušie – par trešo paši Krievijas dokumenti liecina, ka tas apbedīts bijušajā Krustpils tirgus laukumā un nemaz nav pārapbedīts – viņiem nevajadzētu gulēt ceļa malā, kur garām iet intensīva satiksme un cilvēki viņiem būtībā staigā pa virsu.
Kā tos var nosaukt par kapiem, ja tie galīgi tādi nav!? Ja tur tiešām būtu apbedījumi, turklāt ne jau parastu zaldātiņu, bet augsta ranga virsnieku, grūti iedomāties, ka padomju ziedu laikos, 1976. gadā, kad tur līdzās atklāja Otrā pasaules kara memoriālu, šī vieta būtu atstāta bez mūžīgās uguns vai citiem izskaistinājumiem.
