Padoms zemniekam. Rapša pareiza izmantošana lopbarībā 0
Vai rapsi var sēt govju ganībās kopā ar zāli? Vai rapša augi var negatīvi ietekmēt govju veselības stāvokli un piena kvalitāti?
LEONĪDA CIBLAS NOVADĀ
Pie rapša jāpieradina pamazām
Rapsis ir krustziežu dzimtas eļļas augs, ko var izmantot kā nektāraugu, tajā skaitā izmantot arī lopbarībai. Tas ir strauji augošs, liela auguma (1-2 m).
Kā stāsta LLKC Lopkopības kompetenču centra vadītāja Anita Siliņa, zaļbarībai vairāk noderīgs ir ziemas rapsis, jo veido lielu zaļo masu, t.i., divos pļāvumos iegūst pat līdz 50 t/ha. Vasaras rapsim zaļā masa ir krietni mazāka, līdz 20 t/ha, turklāt augi ātri pārkoksnējas, mazāka ir to sagremojamība.
Zaļbarībai rapsis visnoderīgākais ir pumpurošanās fāzē; organisko vielu sagremojamība tad ir augsta, bet zaļajā masā ir maz sausnas (11-14%). Ziedēšanas laikā augi satur pat līdz 18-20% proteīna, bet lopi tos nelabprāt var ēst asās piegaršas dēļ (dzīvniekiem pakāpeniski jāpierod pie šīs barības). Ja sāk pieradināt, slaucamām govīm var izbarot 5-10 kg rapša zaļmasas diennaktī, vēlāk pat līdz 30-40 kg, jaunlopiem var dot līdz 15 kg.
Piensaimniekiem jāņem vērā, ka zaļā masa var atstāt ietekmi uz piena kvalitāti – tajā palielināsies albumīna, bet samazināsies kazeīna saturs. Taču kazeīns veido piena recekli, kas ir svarīgi siera ražotājiem. Savukārt ziedoša rapša izēdināšana var radīt pienam asu piegaršu.
Rapša zaļmasu labprāt ēd aitas, tām diennaktī var dot 3-5 kg. Ja ir smaga situācija ar lopbarības bāzi, reizēm rapša atālu izmanto ganīšanai vēlā rudenī.
Kāpēc nevar sēt pasējā
Ir vairāki argumenti, kādēļ rapsi neiesaka sēt kopā ar zālaugiem.
LLU Zemkopības zinātniskā institūta pētniece Sarmīte Rancāne skaidro: Sējot rapsi pasējā, zālaugiem rodas nelabvēlīgi gaismas apstākļi – krustziežu lielā auguma un lapojuma dēļ augi var tikt nomākti, sevišķi gaismas prasīgākās sugas.
Bez tam nav zināms, kā norisināsies augu attīstība šādā “maisījumā”, vai neradīsies neveselīga konkurence ar līdzās augošajiem augiem un nezālēm.
Sējot zālaugu maisījumu tradicionāli pasējā zaļbarības kultūrām (auzām, zirņauzām, vīķauzām utt.), virsaugs strauji aug un to zaļbarībai nopļauj kopā ar nezālēm. Audzējot pasējā labībām graudu ieguvei, zālaugu maisījumu vēlams sēt zem veldres noturīgām vasaras miežu, kviešu šķirnēm. Riskantāk ir daudzgadīgos zālaugus sēt zem auzām, jo tās ir lapainas, biežāk veldrējas, to skaras ir samērā smagas, līdz ar to var nomākt zālaugus.
Nezāļainus sējumus var nosmidzināt ar herbicīdiem, bet jāņem vērā pasējā sēto sugu jutība pret izmantotajiem preparātiem. Sējot zālaugu maisījumu kopā ar rapsi, tā varētu būt problēma, ņemot vērā specifiskos herbicīdus, kurus lieto rapša sējumos.
Visdrošāk ganību maisījumu sēt kopā ar jau pieminētajām graudaugu kultūrām. Lai virsaugs neveidotu milzīgu zaļo masu, kā arī novērstu veldrēšanās risku, par 20-30% jāsamazina virsauga izsējas norma, kā arī jāierobežo slāpekļa mēslojuma deva, kuru rēķina atkarībā no augsnes agroķīmiskajiem rādītājiem.
Ja svarīgi zālaugu ražu ievākt jau sējas gadā, tad daudzgadīgo zālaugu maisījumu var sekmīgi sēt kopā ar viengadīgo aireni, 10-12 kg/ha piejaucot klāt zālaugu maisījumam. Tas nodrošinās pilnvērtīgas lopbarības ieguvi jau sējas gadā, jo sēju var veikt agri.
Ņemot vērā viengadīgās airenes straujo attīstību, no tās ievāc vidēji trīs pļāvumus sezonā. Pasējā augošais daudzgadīgo zālaugu maisījums tikmēr pieņemsies spēkā, attīstīs sakņu sistēmu un uz rudens pusi jau dos savu artavu kopējā zaļmasas ražā.
Rapsi grūti ieskābēt
SIA Proventus Farms Pluss skābbarības tehnoloģiju un lauksaimniecības dzīvnieku ēdināšanas speciāliste Dace Kravale stāsta: Lai risinātu jautājumu par ganību zāles trūkumu, kas bieži vien rodas vasaras periodā sausuma dēļ, ārzemju selekcionāri ir izveidojuši ganīšanai un skābēšanai piemērotus lopbarības rapša hibrīdus.
Lopbarības rapsis aug strauji – pēc sējas pavasarī jau visai drīz sāk veidot zaļo masu, tāpēc to nedrīkst pāraudzēt. Zaļmasas ieguvei augi jāpļauj, kamēr tie vēl ir lapaini, bagāti ar proteīnu. Diemžēl augu zaļā masa šajā laikā ir ļoti mitra. Ja no tādas gatavo skābbarību, var rasties dažādas problēmas: mitruma un augstā proteīna satura dēļ tā grūti ieskābst, tādēļ nepieciešams skābējamību uzlabot.
Lētākais variants: nopļauto masu apvītina, lai tā labāk ieskābst.
Diemžēl Latvijas klimata apstākļi parasti ir mainīgi, bieži saulainas stundas mijas ar lietu, tādēļ svaigu, zaļu rapša masu var neizdoties pietiekami apvītināt.
Otrs variants: zaļmasai pievieno piedevas – ķīmisko konservantu, piemēram, Kofasil Liquid. Jāņem vērā, ka, ieskābējot šādu mitru, sulīgu masu, no tranšejas var izplūst diezgan daudz sulas, tāpēc sula jāsavāc, lai novērstu apkārtējās vides piesārņošanu. Savukārt, ja rapsi paaudzēs ilgāk, tas vairs nebūs tik mitrs un sulīgs, taču proteīna daudzums augos samazināsies, tie paliks koksnaināki un skābbarībai būs sliktāka sagremojamība.
Ja mēģina gatavot skābbarību no rapša, ko parasti izmanto sēklu (eļļas) ieguvei, tad, izēdinot to govīm, var rasties problēmas ar piena kvalitāti – bioloģiski aktīvās vielas – glikozinolāti, ko satur krustzieži, var piedot pienam īpatnēju, nepatīkamu smaržu.
Izēdinot rapša skābbarību liellopiem, stingri jāseko līdzi barības devu sastādīšanai: mitrajā masā ir maz sausnas un kokšķiedras, tāpēc barības deva jāsabalansē, iekļaujot devā sienu vai kādu citu ar kokšķiedru bagātu barības līdzekli, lai dzīvniekiem nodrošinātu normālu barības sagremošanas procesu. Ja no rapša gatavotajā skābbarībā ir ļoti augsts proteīna saturs, tad dzīvniekiem pietiekami jāsaņem spureklī izmantojamā enerģija (milti, cukurbiešu graizījumi, melase).
Rapša skābbarību nevar sākt strauji izēdināt, govis pie tās ir jāpieradina, pretējā gadījumā var rasties vielmaiņas traucējumi.
Ja plāno liellopus ganīt rapša laukā, tad tikai dažas stundas, pārējā laikā tās jāpārved uz stiebrzāļu ganībām, lai sabalansētu sausnas, proteīna un kokšķiedras saturu barībā.
Uzmanību!
Lai arī rapsis veido lielu zaļo masu ar augstu proteīna saturu, gatavot to skābbarībai sarežģīti, tāpat kā ļoti mitru āboliņu vai lucernu.
