Padoms zemniekam. Precīzas ēdināšanas nozīme slaucamo govju ganāmpulkā 0
Autore: Inese Māla, LLKC lauku attīstības konsultante
Modernajā piena lopkopībā precīzai saimniekošanai ir milzu nozīme. Šābrīža situācijā, kad nepastāv piena kvotas un nav drošības par piena cenu noturīgumu, saimniecībām jāstrādā ar iespējami augstāku efektivitāti. Augsta efektivitāte nozīmē, ka tiek saražots pietiekams piena daudzums uz katru izēdināto sausnas kilogramu.
Barības vielu optimāls nodrošinājums, kas atbilst dzīvnieka vecumam un vajadzībām, ir viens no faktoriem, kas ietekmē ganāmpulka ēdināšanas efektivitāti. Ļoti svarīgi saimniecībā aprēķināt sausnas uzņemšanas spēju, jo – lai cik labi būtu aprēķināta barības deva, ja govs to nespēs apēst, tam nebūs rezultāta.
Saimniecībā ir svarīgi aprēķināt saimniekošanas efektivitāti, ievērojot ēdināšanas precizitāti un sakārtojot vājos punktus. To iegūst ar sausnas apēdamības regulāru kontroli, veicot precīzus mērījumus. Ganāmpulka peļņas iespēju izvērtē, iegūstot datus un veicot to apstrādi – analīzi pēc pārraudzības datiem.
Cik daudz sausnas govs spēj apēst?
Saimniecības bieži nezina, cik kilogramu sausnas ganāmpulka govis spēj apēst. Tāpēc ir nepieciešamas saimniecībā sagatavotās rupjās barības analīzes, arī pašaudzētās spēkbarības, ja tāda tiek gatavota saimniecībā. Kad ir veiktas analīzes, jāvēršas pie ēdināšanas konsultanta, kurš aprēķinās sabalansētas barības devas, vadoties pēc situācijas konkrētajā ganāmpulkā. Tas ļaus izvairīties no liekiem izdevumiem – iegādājoties dārgu barību vai arī novēršot tās neefektīvu izmantošanu nesabalansētas devas gadījumā.
Zinot barības devas izmantošanu, var noteikt saražotā koriģētā piena attiecību pret sausnas kilogramu. Augsta efektivitāte ir, ja iegūtais piens ir >1,5 kg pret apēstajiem sausnas kg (vidējais piena izlaukums tiek dalīts ar apēstajiem sausnas kilogramiem). Eiropā tas ir 1,65 kg. Tas izskaidrojams ar barības devas sausnas uzņemšanas precīzu kontroli, jo tikai tā iespējams precīzāk sagatavot barības devu. Neveicot mērījumus, apēdamība tiek aprēķināta, balstoties uz neprecīziem sausnas kilogramiem. Tādējādi saimnieks pārmaksā par barības devu, ja sagatavota labas kvalitātes rupjā lopbarība.
Par ko liecina tauku un olbaltumvielu attiecība?
Lai veiktu slaucamo govju precīzu ēdināšanu, tādā veidā ekonomiski pamatoti iegūtu gan veselus dzīvniekus, gan kvalitatīvu pienu, kā arī ganāmpulka sausnas uzņemšanas, veselības rādītāju pastāvīgai noteikšanai, lopbarības kvalitātes uzturēšanai, piena pārrraudzības rādītāju analīzei ir būtiska loma ganāmpulka apsaimniekošanā. Pēc piena pārraudzības datiem var ļoti daudz ko pateikt par govju veselību. Viens no rādītājiem, kam sekot līdzi, ir tauku un olbaltumvielu attiecība. Tā var būt robežās no 1,1 līdz 1,5, bet optimālā ir 1,17–1,23. Ja šī attiecība ir: <1,1 – barībā ir pārāk maz enerģijas; <1 – tas liecina par acidozes pazīmēm; >1,5 – norāda uz ketozes attīstību.
Urīnvielas rādītājs saistīts ar labturību
Modernajā lopkopībā urīnvielas rādītājs pienā ir viens no svarīgākajiem, ko izmanto, lai izprastu, vai govs tiek turēta un ēdināta atbilstoši labturības prasībām. Redzot šā rādītāja izmaiņas, var prognozēt govs veselību pēcatnešanās periodā, vielmaiņas slimības un atražošanas problēmas. Urīnvielas daudzums pienā raksturo, cik pilnvērtīgi dzīvnieks izmanto proteīnu no barības devas un cik optimāli ir vielmaiņas procesi tā organismā. Šis rādītājs ir svarīgs dzīvnieka veselības un ēdināšanas kvalitātes noteikšanai.
Urīnviela ir slāpekli (N) saturošs ķīmisks savienojums, kas rodas slaucamo govju vielmaiņas procesā nierēs un aknās no amonjaka (NH3), un to caur nierēm, urīnu, kā arī ar siekalām un pienu izvada no organisma. Urīnvielas daudzums šajos sekrētos ir atkarīgs no proteīna un enerģijas nodrošinājuma organismā. Augsts olbaltumvielu līmenis normāla enerģijas nodrošinājuma gadījumā tāpat kā normāls olbaltumvielu līmenis zema enerģijas nodrošinājuma gadījumā izraisa paaugstinātu urīnvielas daudzumu pienā. Šis rādītājs tāpat kā piena tauku un olbaltumvielu daudzums tiek kontrolēts ikmēneša piena analīzēs un tiek izmantots kā govju sabalansētas ēdināšanas rādītājs. Par normālu urīnvielas daudzumu pienā uzskata 15–30 mg/dl.
Zinot urīnvielas daudzumu pienā, var sakārtot barības devu un uzlabot proteīna izmantošanu. Jo viena lieta ir tā, ka mēs dodam govij barību pēc sastādītas receptes, bet pavisam cita – vai govs spēj to sagremot un izmantot.
Paaugstināts urīnvielas daudzums pienā norāda uz:
– neefektīvu proteīna izmantošanu govs organismā (bieži);
– pārāk lielu proteīna devu (reti);
– enerģijas trūkumu barības devā (biežākā problēma, ēdinot govis).
Barības patēriņš, barības izmantošanas efektivitāte un izslaukumi ir labāki, ja spējam govīm nodrosināt pēc iespējas sabalansētu barības devu, ko aprēķina pēc sausnas apēdamības ganāmpulkā. Tomēr der atcerēties, ka ne tikai sabalansēta ēdināšana, bet arī dzīvnieku turēšanas apstākļi un ģenētiskais materiāls kopumā ir labas produktivitātes pamats.
