Padoms zemniekam. Kā pasargāt govju ganāmpulku no virusālās diarejas 0
Autors: Egils Juitinovičs, Vidzemes veterinārā servisa veterinārārsts
Ikdienas praksē izmeklējot un ārstējot slimus dzīvniekus, daudzreiz jāaizdomājas par saslimstību ar govju virusālo diareju. Īpaši gadījumos, ja tas ir saistīts ar slimībām, kas skar elpošanas un gremošanas sistēmu, kā arī ja ganāmpulkā ir problēmas ar atražošanu, abortiem. Vai šo slimību uztveram pietiekami nopietni? Kāpēc esam gatavi ar to sadzīvot un pat nevēlamies zināt par tās esamību mūsu ganāmpulkā?
Atkarībā no tā, cik ilgi šī slimība ir ganāmpulkā un kāda ir vispārējā govju veselība, zaudējumi no govju virusālās diarejas (GVD) var būt no 40 līdz 200 eiro par govi gadā. Tā kā Latvijā nav speciālas valsts programmas GVD apkarošanai, tad nav arī prasību dzīvniekus pārbaudīt uz GVD pirms pārdošanas tālākturēšanai, bet tas ir galvenais GVD izplatīšanās veids.
Daudzos ganāmpulkos, kur sniedzu pakalpojumus kā veterinārārsts, ir vērojama pozitīva tendence – notiek ganāmpulku paplašināšana. Lai to izdarītu iespējami ātrākā laikā, bieži ir nepieciešams dzīvniekus iepirkt. Saimniekiem rodas loģisks jautājums: kā es, iepērkot dzīvniekus, varu pasargāt savu ganāmpulku no jaunām infekcijām un parazitārām slimībām? Tad arī nonākam līdz GVD.
Slimības ierosinātāji un izplatība
GVD ierosina pie Pestivirus ģints piederošs vīruss, kam ir divi biotipi – citopatiskais un necitopatiskais. Tieši necitopatiskais vīrusa veids, inficējot grūsnu govi (40.–120. dienā pēc grūsnības iestāšanās), izmainīs topošā teļa imūnsistēmu un padarīs to nespējīgu cīnīties pret GVD, un tas kļūs par pastāvīgu vīrusa izdalītāju visu mūžu. Vīrusa rezervuārs ir slimi dzīvnieki: govis, aitas, kazas, stirnas, brieži, kā arī citi savvaļas atgremotāji. Vīruss atrodas slima dzīvnieka izdalījumos, mēslos, iztecējumos no deguna, pienā, spermā. Tāpat slimības pārnešana ir iespējama ar aptraipītu apģērbu, netīriem instrumentiem, uz kuriem ir slima dzīvnieka izdalījumi vai mēsli. Der atcerēties, ka dzīvniekus var inficēt, lietojot vienu adatu vairākiem dzīvniekiem, kā arī rektālās izmeklēšanas laikā. Infekcijas izplatību veicina arī mušas un citi asinssūcēji.
Dabiskā ceļā vīruss visefektīvāk izplatās tiešā dzīvnieku kontaktā caur muti un elpošanas ceļiem. Tāpat ar inficētu buļļu spermu un embriju transplantācijas ceļā.
Visnepatīkamākie pārsteigumi ir sagaidāmi, ja GVD vīruss nokļūst ganāmpulkā pirmo reizi. Tā kā iepriekš saskare ar šo vīrusu nav bijusi, nevienam dzīvniekam nav antivielu un visi ir uzņēmīgi. Klasiskajā slimības izpratnē slimība sāksies ar drudzi, apetītes zudumu, caureju ar vai bez asins piejaukuma. Deguna gļotādā var parādīties čūlas. Tāpat čūlas var būt arī mutes gļotādā un uz deguna spoguļa.
Svarīgi atcerēties, ka GVD vīrusam ir negatīva ietekme uz imūnsistēmu. Tā tiek vājināta, un tāpēc var saasināties citas ganāmpulkā esošās slimības. Īpaši raksturīgi tas ir jaundzīvniekiem, kad aktivizējas saslimšana ar elpošanas ceļu slimībām, caurejām. Tāpat vērojami arī kokcidiozes uzliesmojumi. Ņemot vērā šos imūnsistēmas bojājumus, GVD klīniskā izpausme var būt ļoti daudzveidīga atkarībā no tā, vai tiek bojāts kāds konkrēts orgāns vai orgānu sistēma. Piemēram, dzīvnieki var novājēt bez redzama iemesla, rodas hroniska caureja, palielinās saslimstība ar audzējiem. Slimības gaita var būt no perakūtas līdz asimptomātiskai jeb nemanāmai. Lielākoties atkarībā no GVD vīrusa tipa slimība ir bez redzamām klīniskām izpausmēm vai vieglā formā. Klīniski slimie dzīvnieki vai nu nobeidzas, vai tiem uz mūžu izstrādājas antivielas. Tiem dzīvniekiem, kuriem ir antivielas, vīrusa vairs organismā nav un, saskaroties ar konkrēto GVD vīrusa tipu, tie vairs nesaslims. Piemēram, ganāmpulkā, kur ir tikai nobarojamie dzīvnieki, vīruss pats no sevis pazudīs, pārslimojot visiem dzīvniekiem, ja vien tur nav persistentie vīrusu nēsātāji.
GVD atražošanas ganāmpulkos
Cits stāsts ir ganāmpulkos, kur notiek dzīvnieku atražošana. Visām mātēm, kurām nav antivielas pret GVD, tiks inficēti arī dzemdē esošie teļi.
Sekas var būt šādas: aborti; teļu attīstības traucējumi, kroplības; piedzimst nedzīvs teļš; piedzimst persistenti inficēts (PI) teļš, kurš visu mūžu izdalīs vīrusu apkārtējā vidē. PI teļš pats bieži slimos, atpaliks augšanā un, visticamāk, ilgi nedzīvos, taču ir iespējami izņēmumi un daži indivīdi arī paši rada pēcnācējus. PI teļš rodas, ja govs tiek inficēta no 40. līdz 120. grūsnības dienai. Ja teļš inficēts grūsnības laikā, tad biežākās klīniskās pazīmes ir saistītas ar nervu darbības traucējumiem, bet var būt arī muskuļu, acu, skeleta bojājumi. GVD ārstēšanai specifisku līdzekļu nav, slimos dzīvniekus ārstē, balstoties uz klīniskajām pazīmēm. PI dzīvnieki nav izārstējami.
Ko darīt?
Pasargāt ganāmpulku no vīrusa iekļūšanas tajā. Vislabāk, ja ir noslēgts ganāmpulks un netiek iepirkti jauni dzīvnieki. Fermu apmeklētājiem vispirms jāpiesakās pie fermas vadītāja, jālieto spectērps, no dzīvnieku izdalījumiem tīri apavi un apģērbs. Ganot dzīvniekus, jāatstāj pietiekami plata josla, lai nav saskares starp ganāmpulkiem, piemēram, 5 metri un vairāk.
Ievest dzīvniekus, kuri nav PI. Respektīvi, iepriekš veikt izmeklējumus uz GVD. Pēc ievešanas novietot atsevišķi, lai nav saskares ar pārējiem ganāmpulka dzīvniekiem. Šajā laikā vēlams izmeklējumus veikt atkārtoti.
Ja pastāv risks, ka, iepērkot dzīvniekus, ganāmpulkā nokļūs GVD vīruss, vēlams savu ganāmpulku iepriekš vakcinēt. Ja ganāmpulkā šī slimība jau ir, vēlams vakcinēt iepirktos dzīvniekus vismaz trīs nedēļas pirms pievienošanas esošajam ganāmpulkam.
Pārbaudīt uz GVD arī dzimušos teļus no iepirktiem dzīvniekiem, kuriem konstatētas antivielas pret GVD.
Svarīgi noskaidrot, kāds ir stāvoklis savā ganāmpulkā ar GVD. To var izdarīt, izmeklējot koppienu vai noņemot izlases veidā asins paraugus 10–15 telēm.
Ja konstatē GVD vīrusa klātbūtni ganāmpulkā, jānoskaidro, tieši kuri dzīvnieki šo vīrusu izdala. Tos izmeklē atkārtoti pēc trim četrām nedēļām, un, ja vēl ir vīrusa klātbūtne, tas nozīmē, ka šis dzīvnieks ir persistenti inficēts un ir jālikvidē iespējami ātri.
Tāpat, ja konstatēts vīruss ganāmpulkā, izmeklē visus jaundzimušos teļus, nedzīvi dzimušos teļus un abortētos augļus. Ja minētajos gadījumos apstiprina vīrusa klātbūtni (dzīviem teļiem divas reizes ar trīs četru nedēļu intervālu), izmeklē arī māti.
Jebkurš paraugs pēc noņemšanas jānovieto ledusskapī 2–8 oC temperatūrā un jānogādā laboratorijā septiņu dienu laikā.
Uzsāk pārējo dzīvnieku vakcināciju.
Antivielas, kas izveidojušās govīm vai nu vakcinēšanas, vai pārslimošanas dēļ, tiek nodotas teļam ar pirmpienu un var pasargāt to no saslimšanas ar GVD līdz pat sešu mēnešu vecumam. Pēc tam tas ir pakļauts saslimšanai. Ja tele saskarsies ar GVD vīrusu līdz apsēklošanai vai tiks vakcinēta, tā iegūs imunitāti pret GVD un piedzims teļš, brīvs no GVD vīrusa. Turpretim, ja inficēsies grūsnības laikā (no 40. līdz 120. dienai), piedzims PI teļš. Tieši pirmpienēm dzimstošie PI teļi ir tie, kas lielākoties pēc tam uztur GVD vīrusa klātbūtni ganāmpulkā.
Vakcīnu uzglabāšanai un lietošanai atbilstoši instrukcijai, augstu higiēnas standartu ievērošanai, injekciju tehnikai var būt izšķirīga nozīme, lai vakcīnu iedarbība būtu optimāla.
Intensīvi strādājot vismaz divus trīs gadus, ir cerība, ka PI dzīvnieku ganāmpulkā vairs nebūs.
Kad divus trīs gadus ganāmpulkā vairs nav persistenti slimo dzīvnieku, var domāt, ko darīt tālāk. Var lemt par vakcinācijas izbeigšanu vai, ņemot vērā esošo iespēju slimībai nokļūt ganāmpulkā no jauna, vakcināciju turpināt.
Jebkurā gadījumā, pirms sākat ko darīt, ir jāapsver rīcības plāns. Viens no variantiem ir nedarīt neko. Tad, protams, būs jāsamierinās ar paaugstinātu abortu skaitu un samazinātiem govju atražošanas rādītājiem, paaugstinātu teļu nobeigšanās skaitu un hroniski inficētu dzīvnieku vājākiem augšanas un ražības rādītājiem, kā arī iespējamu nobeigšanos. Nāksies samierināties ar biežāku teļu nobeigšanos un dažādiem teļu attīstības traucējumiem. Daudz kas būs atkarīgs no teļu turēšanas sistēmas, iespējas kontaktēties dažādu vecumu un lielumu grupām.
Laikus jāplāno tūlītējas papildu izmaksas, kas būs saistītas ar laboratorijas izdevumiem, veterinārām izmaksām, vakcīnu iegādi. Šeit ir vēlama cieša sadarbība ar veterinārārstu, lai konkrētā gadījumā izvēlētos labākos variantus. Jāņem vērā, ka, uzsākot izmeklēšanu, persistenti inficēto dzīvnieku skaits var būt ļoti atšķirīgs – sākot no vairākiem procentiem līdz vienam vai nevienam dzīvniekam. Tas atkarīgs no ganāmpulka lieluma, dzīvnieku blīvuma un laika, cik ilgi šis vīruss ir ganāmpulkā. Var gadīties, ka PI dzīvnieks nesen ir nobeidzies vai pārdots un ganāmpulkā pašreiz PI vīrusa nēsātāju nav. Taču var būt, ka pēc laika piedzimst teļš, kas ir inficējies seroloģiski negatīvā mātē līdz 120. grūsnības dienai un tādējādi kļuvis par persistenti inficētu dzīvnieku.
Vēl viens stimulējošs faktors atbrīvoties no GVD var būt tām saimniecībām, kas pārdod vaislas dzīvniekus ataudzēšanai, jo reti kurš vēlēsies iepirkt dzīvniekus no GVD skartas saimniecības. Risks ir pārāk liels.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
