Padoms zemniekam. Cik efektīvi tīrumā ir ķērājaugi? 0
Autors: Līvija Zariņa, Agroresursu un ekonomikas institūta vadošā pētniece
Gan atbalsta maksājumu sakarā, gan patiesas vēlmes dēļ samazināt lauksaimnieciskās ražošanas radīto vides piesārņojumu pēdējos gados pieaugusi nepieciešamība pēc jaunām zināšanām uztvērējaugu audzēšanā. Pateicoties Lauku attīstības programmas (LAP) ietvaros izvērstajām apmācībām valsts mērogā, lauksaimnieki kopumā izprot uztvērējaugu darbības principu, tomēr praksē nemainīgi kā pamatmetode tiek praktizēta vien pasējas augu audzēšana saimniecībās, kur augsekā iekļauta zālāju audzēšana.
Latvijā zālāju sēja zem vasarāju virsauga uzskatāma par tradicionālu sēto zālāju ierīkošanas veidu, par virsaugu parasti izvēloties vasarāju labības tīrsējā vai mistros ar pākšaugiem. Ja vien nav jāsēj nepiemērotā augsnē (purva, erodētā vai palienes), visbiežāk pasējai izmanto sarkano āboliņu un stiebrzāļu maisījumus.
Otra iespēja – starpkultūras sēja pēc pamatkultūras novākšanas (ir arī pieredze, ka sēj īsi pirms ražas novākšanas), lai piesaistītu ražas veidošanā neizmantotos barības elementus un aizturētu to noplūdi upju baseinos, – tiek izmantota samērā maz. Un tas tikai tāpēc, ka šī pieredze nav pietiekami pārbaudīta vietējos apstākļos. Ir pārāk daudz nezināmo, lai praktiķi to pārliecinoši izmantotu.
Kas attur no starpkultūras sējas?
Joprojām šajā jomā ir daudz līdz galam neatbildētu jautājumu. Piemēram, kuru kultūraugu izvēlēties kā starpkultūru – piedāvājums ir gana plašs (1. tabula)? Kura šķirne piemērotāka gadījumos, ja ir iespēja izvēlēties? Kā šī suga iekļausies esošajā augu maiņā? Vai izvēlētā starpkultūra nesagādās problēmas, vēlāk piesakot sevi kā grūti vadāmu nezāli? Ir skaidrs, ka starpkultūras ar varenāku sakņu sistēmu sekmē augsnes struktūras uzlabošanos, tomēr tās sugas, kas vairojas arī ar saknēm, potenciāli var izvērsties par augsekā nevēlamu sugu. Skandināvi par tādām min cigoriņus un krāsmēli. Vai izvēlētā starpkultūra labi jutīsies konkrētā laukā? Vēl joprojām daudzās saimniecībās lauka vēstures ir nepilnīgas, tāpēc gadās pavisam neparedzēti pārsteigumi tieši iesēto augu uzvedībā.
Nākamie jautājumi. Kad sēt? Protams, jo agrāk iesēs, jo lielāka biomasa tiks izveidota un teorētiski vairāk elementu tiks noķerti, tomēr pēdējais termiņš, kad ir jēga sēt, vismaz orientējoši jāzina.
Cik daudz sēt? Lai arī pārsvarā starpkultūru laukā iestrādā kā zaļmēslojumu, arī šajā gadījumā biomasas iznākumu ietekmēs sējuma biezība. Nepamatoti sabiezinātos sējumos augi sliktāk jūtas, tātad arī sliktāk ēd – cik lielā mērā tas ietekmē uztverto elementu daudzumu? Kad starpkultūru iestrādāt augsnē? Konkrētās sezonas izskaņā, veģetācijai beidzoties, vai nākamās sezonas sākumā, veģetācijai atsākoties? Cik daudz elementu izvēlētais ķērājaugs saķers? Dānijā veikto pētījumu dati apkopoti 2. tabulā. Un galu galā nav mazsvarīgi arī ekonomiskie rādītāji – cik šis pasākums izmaksās?
Atbildes gaidāmas tuvāko divu gadu laikā
Par laimi, uz daļu jautājumu atbildes tiks rastas tuvāko divu gadu laikā, jo Agroresursu un ekonomikas institūta (AREI) zinātnieki šogad sadarbībā ar lietuviešu kolēģiem, piedaloties ekspertiem no Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra un Lietuvas Vides politikas centra, sākuši attiecīgus pētījumus četros laukos Ventas un Lielupes upju baseinos Interreg V-A Latvija–Lietuva Programmas 2014–2020 projekta Catch pollution ietvaros.
Savukārt igauņu kolēģi pētījumus sākuši jau agrāk un pētījumu rezultātus prezentējuši Ziemeļvalstu lauksaimniecības zinātnes asociācijas organizētajā bioloģiskās lauksaimniecības konferencē šāgada vasarā Somijā.
Pirmkārt, tika akcentēti vispārējie uztvērējaugu audzēšanas ieguvumi jeb labumi:
– neiet zudumā (tiek piesaistīti konkrētam laukam) tā sauktie liekie barības elementi;
– samazinās vides piesārņojums (tiek noķerti slāpekļa, fosfora u. c. savienojumi, pirms tie ieplūst dabiskajās hidrosistēmās);
– potenciāli tiek ierobežota augsnes erozija, samazināts organisko vielu zudums, kā arī pozitīvi augsekas ietvaros tiek regulēta situācija saistībā ar augiem kaitīgajiem organismiem (slimībām, kaitēkļiem, nezālēm).
Pētījumos noskaidrots, ka uztvērējaugi spēj piesaistīt līdz 200 kg/ha slāpekļa, tomēr tas lielā mērā atkarīgs no:
– uztvērējauga sugas;
– sējas laika, ko savukārt ietekmē pamatkultūras novākšanas termiņi;
– pieejamā slāpekļa daudzuma augsnē;
– reģiona klimatiskajiem apstākļiem.
Izmēģinājumi Igaunijā
Izmēģinājumi Igaunijā tika veikti pēc miežu nokulšanas augustā, nekavējoties pa variantiem salīdzināšanai izsējot ziemas ripšus, ziemas rapšus, eļļas rutku, baltās sinepes, zirņus, lauka pupas, daudzziedu aireni, ziemas rudzus un facēliju. Šos augus audzēja līdz oktobra vidum un tad, iepriekš noņemot paraugus uztverto barības elementu satura noteikšanai, ieara 22–24 cm dziļi. Triju gadu pētījumi ļāva izdarīt šādus secinājumus:
– uztvērējauga efektivitāte atkarīga no sugas, sējas laika, pamatkultūras novākšanas laika un klimatiskajiem apstākļiem. Starp salīdzinātajām sugām mazāko biomasu izveidoja ziemas rudzi un daudzziedu airene. Salīdzinājumā ar krustziežiem un tauriņziežiem tie piesaistīja arī mazāk slāpekļa;
– starp salīdzinātajiem krustziežiem lielāko biomasu izveidoja baltās sinepes un eļļas rutks, tādējādi pēc iearšanas atstājot augsnē vairāk barības elementu. Šīs sugas atzīstamas par piemērotākajām sējai pēc labības novākšanas Igaunijas klimatiskajos apstākļos;
– kā labākie barības elementu piesaistītāji izpaudās pākšaugi – lauka pupas un zirņi. Tie piesaistīja 50–100 kg/ha N (slāpekļa), 7–10 kg/ha P (fosfora) un 40–60 kg/ha K (kālija). To izmantošanas trūkums – augstā izsējas norma un ierīkošanas izmaksas;
– nosakot nitrātu un amonija slāpekļa daudzumu augsnē, netika konstatēta būtiska atšķirība starp uztvērējaugiem.
Ņemot vērā, ka mērenajā klimata zonā slāpekļa un fosfora zudumi pamatā rodas tieši rudens periodā pēc ražas novākšanas un pavasara posmā, veģetācijai atsākoties, kad parasti ir vairāk nokrišņu, uztvērējaugu audzēšana starpkultūras veidā, tos sējot pēc pamatkultūras ražas novākšanas, ir viena no pagaidām neapgūtām iespējām bagātināt augsni un mazināt lauksaimniecības radīto slodzi uz vidi. Pozitīvi, ka valsts mērogā pieejams atbalsta maksājums par klimatam un videi labvēlīgu lauksaimniecības praksi jeb zaļināšanas maksājums. Bet par uztvērējauga izvēli gan jāpadomā, jo atbalstītā starpkultūra ir labības vai labības un proteīnaugu pasējā sētas stiebrzāles (tīrsējā vai maisījumā).
UZZIŅA
– Uztvērējaugi ir augi, kas sēti pasējā pamatkultūrai vai kā starpkultūra starp divām pamatkultūrām, turpinot augt un uzņemt barības vielas pēc tam, kad pamatkultūra, galvenokārt graudaugi, ir nokulta.
– Starpkultūra ir lauksaimniecības kultūra, ko audzē pamatkultūras platībā pēc tās novākšanas līdz jaunai pamatkultūras sējai.
– Pamatkultūra – lauksaimniecības kultūra, ko audzē kā galveno kultūru konkrētam ražas izmantošanas veidam.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
