Monika Zīle: Padoms svētdienas un citiem rītiem 6
Stāstiņš par to, kā sensenos laikos neizlēmīgs grieķu jauneklis esot devies pēc padoma pie Sokrata, klejo pa tīmekli un dažādu izdevumu lappusēm. “Sakiet, man precēties vai palikt vecpuisī?” puisis jautājis. Viedais filozofs atbildējis bez liekas prātuļošanas: “Dari, kā pats redzi, bet nožēlosi abos gadījumos.” Citā variantā padomdevēja loma piešķirta visnotaļ gudrajam Zālamanam, kurš tāpat uzsvēris gan vaicātāja personīgo atbildību, gan cilvēkam piemītošo noslieci būt neapmierinātam ar savu izvēli. Tieši tāpēc šo pastāstu, lieliem burtiem nodrukātu, 4. oktobrī varētu izvietot visos 12. Saeimas vēlēšanu iecirkņos. Lai gan teksts, protams, ir vēsturiski stipri apšaubāms, tajā slēpjas precīza prognoze elektorāta noskaņojumam, sākot no svētdienas rīta 5. oktobrī un visus ievēlētā parlamenta darbības gadus uz priekšu. Ja līdz šim vēl nekad balsis nav dabūjuši īstie, kāpēc lai 12. Saeima būtu izņēmums?…
Skepsi par deputātu mandātus ieguvušajiem tuvāk aplūkojot, neko satriecoši jaunu neieraudzīsim. Atklāsies jau zināmais un pirmkārt vilšanās “sirdscilvēkos”, kas pirmsvēlēšanu retorikas mājienus par mūsu vešanu uz saulaino tāli netaisās īstenot ļoti vienkārša iemesla pēc – nezina, kā šo gaitu sākt un kur pati laimes mala meklējama. Būs novēloti secinājumi par to, ka Jēkaba ielas namā atkal ievests bariņš rekrūšu, kuru politiskās sākumskolas programmu četrus gadus apmaksās Valsts kase. Pat nezinu, vai ir liela jēga atkārtot daudzkārt skanējušos brīdinājumus: neuzķerieties solījumiem, pavērtējiet kandidāta pieredzi un reāli paveikto, jo mākoņu stūmēji, Saeimas krēslos apsēdušies, burtiski zaudē valodu – vārdu krājums iztērēts, bet konkrētam darbam nav gatavi. Neesmu pārliecināta, ka līdz pēdējam brīdim balsojumu neizlēmušie patiešām svārstās, partiju programmās iedziļinādamies un pašu labāko politisko spēku meklēdami. Aiz šīs dziļdomīgi smalkās atrunas, visticamāk, slēpjas Latvijas sabiedrībā iesakņojies nihilisms, ko veicina varasļaužu neprasme vai negribēšana būt dialogā ar tautu ne tikai pirmsvēlēšanu maratona distancē.
Un tomēr! Svētdien atkal pamostoties dziļā neapmierinātībā ar vēlēšanu rezultātiem, mēs taču varam ieplūdināt šajā tradīcijā svaigu niansi. Proti, pieņemt lēmumu visos turpmākajos rītos (nu, labi, varbūt ne gluži katrā…) atmest slinkumu un pārliecināties, ko vērtīgu paveikuši un vai vispār strādājuši tie, kam sestdien atdevām savu balsi. Manuprāt, pieskatīt izvēli ir tāds pats pienākums kā iet uz vēlēšanām.
