Padoms profesionālim. Jaunākais aprīkojums kūtsmēslu izvākšanai un uzkrāšanai 0
Autors: Juris Priekulis, Latvijas Lauksaimniecības universitāte
Kūtsmēsli ir vērtīgs augsnes mēslošanas līdzeklis. Taču kūtsmēslu apsaimniekošana nav vienkārša, jo tie rada nepatīkamas smakas un nevēlamas gāzu emisijas. Arī diennaktī iegūtais kūtsmēslu daudzums nav mazs – vidēji no vienas slaucamās govs iegūst 50–70 kg, bet no vienas cūkas – 4–8 kg kūtsmēslu. Lielākās fermās kūtsmēslu izvākšana nav iedomājama bez speciālas tehnikas palīdzības, un šīs tehnikas pilnveide joprojām turpinās. Tāpēc šajā rakstā informēsim par jaunākajām kūtsmēslu izvākšanas un apsaimniekošanas tehnoloģijām un iekārtām, kas tika demonstrētas Vācijas pilsētā Hannoverē notikušajā izstādē EuroTier 2016.
Kūtsmēslu izvākšana no slaucamo govju mītnēm
Modernajās liellopu un cūku mītnēs tagad mēdz iegūt šķidrmēslus, jo salīdzinājumā ar pakaišu kūtsmēsliem to apsaimniekošana ir vienkāršāka un vieglāk mehanizējama, turklāt nav nepieciešams pakaišu materiāls vai arī tā patēriņš ir būtiski samazināts.
Šķidrmēslu izvākšanai no slaucamo govju kūtīm lieto skrēpertransportierus, jo tiem ir vienkārša uzbūve, salīdzinoši ilgs kalpošanas mūžs, tos var pielāgot dažādu platumu mēslu eju tīrīšanai, kā arī darbināt automātiskā režīmā. Taču šiem transportieriem ir arī trūkumi, kas īpaši atklājas ekspluatācijas laikā, un tie tiek pakāpeniski novērsti.
Pirmām kārtām ir mainījusies skrēpertransportiera darbīgās daļas konstrukcija. Līdz šim praksē lietoja galvenokārt delta tipa skrēpertransportierus, kuriem ir šarnīrveidā nostiprināti spārni. Virzoties uz priekšu, t. i., darba gājiena laikā, tie atvērās un pārvietoja arī kūtsmēslus, bet, virzoties atpakaļ jeb brīvgājiena laikā tie sakļāvās un aizslīdēja garām attiecīgajā ejā esošajiem mēsliem. Taču darba gājiena sākumā šo spārnu atvēršanās notika pārāk lēni, tāpēc mēslu ejas gals netika pietiekami labi iztīrīts.
Lai šo trūkumu novērstu, tagad ir realizēta spārnu piespiedu atvēršanās. Tā notiek katra brīvgājiena beigās, izmantojot mēslu ejas grīdai piestiprinātu vadīklu. Turpretim pārējā brīvgājiena laikā abi spārni ir sakļauti. Vajadzības gadījumā pa šo mēslu eju var pārvietoties mobilais agregāts, kas, piemēram, veic dziļo boksu papildināšanu ar svaigiem pakaišiem. Vienlaikus mazinās arī mēslu ejā esošo govju traucēšana, jo brīvgājiena laikā abi transportiera spārni pārvietojas tikai pa mēslu ejas vidusdaļu.
Cits šīs izstādes jaunums – tagad sāk izmantot mēslu ejas ar dziļi rievotām grīdām. Šādas grīdas var būt betonētas vai arī ierīkotas, lietojot attiecīgi profilētus gumijas paklājus, ko ieklāj mēslu ejās. Varianta priekšrocība – dziļajās rievās notek un uzkrājas virca, bet pati grīdas virspuse paliek relatīvi sausa. Tādēļ sausākas ir arī govju kājas un mazinās dzīvnieku slimošana ar kāju nagu slimībām. Turklāt mazinās arī amonjaka izdalīšanās no mēslu ejām. Taču šo dziļo rievu tīrīšanai ir jāizmanto speciāli pielāgoti platskrēperi, kuru darbīgās daļas aprīkotas ar attiecīga profila pirkstiem, kas atbilst rievu profilam.
Atsevišķi transportieru uzlabojumi ir saistīti arī ar dzīvnieku drošību. Piemēram, trošu vai ķēžu pagrieziena rullīšus nosedz ar apvalkiem, bet lūkas, caur kurām skrēpertransportieri ievada mēslus šķērskanālā, tagad ir aprīkotas ar šarnīrveidā nostiprinātiem vākiem, kuru atvēršanās notiek automātiski, izmantojot skrēperim pievienotu vāku pacelšanas slīdni. Transportieru izmantošanas drošumu uzlabo arī to pārslodzes elektroaizsardzība. Tā seko transportiera vilces spēka izmaiņām, lai, saskaroties ar dzīvnieku vai kādu citu šķērsli, tiktu izslēgta darbīgās daļas piedziņa.
Vēl notiek kūtsmēslu transportieru vilcējtroses aizstāšana ar ķēdi, jo tai ir ilgāks kalpošanas mūžs, kā arī mazāka traumējošā ietekme uz dzīvniekiem. Tas tādēļ, ka mēslu ejā, pa kuru tā pārvietojas, parasti uzturas govis, tāpēc tai jābūt gludai, bez asumiem. Taču trosei ar laiku mēdz pārlūzt atsevišķas stieples, kas var izraisīt govju kāju traumas.
Kūtsmēslu izvākšana no cūku mītnēm
Cūkas var turēt aizgaldos ar betonētām grīdām, kas klātas ar salmu pakaišiem, vai arī aizgaldos ar režģotām grīdām. Ja tās izvieto uz salmu pakaišiem, tad vācu firma Prinzing rekomendē izmantot tā sauktās slīpās grīdas (4. att.). Šai gadījumā cūku aizgaldu grīda ir ierīkota ar 6–10% lielu slīpumu, tāpēc virca notek aizgalda zemākajā malā, kur atrodas ar režģi nosegts mēslu savākšanas kanāls. Savukārt aizgalda augstākajā malā izvietoti barības izsniegšanas automāti cūku ēdināšanai ar sauso barību, tur arī regulāri izkaisa salmu pakaišus. Taču, cūkām staigājot, notiek šo pakaišu pakāpeniska virzīšanās uz aizgalda zemākās daļas pusi. Tādēļ vistīrākais pakaišu klājums ir grīdas augstākajā daļā, bet netīrākais – tās zemākajā daļā, kur notiek mēslu ievade spraugā zem režģu grīdas. Šeit arī atrodas mēslu savākšanas kanāls, kas aprīkots ar mēslu transportieri.
Pēc firmas uzskatiem, šāds cūku turēšanas un mēslu izvākšanas risinājums atbilst ne tikai dzīvnieku labturības prasībām, bet arī nodrošina visu pamatdarbu mehanizāciju. Turklāt tiek realizēta strauja vircas aizvade, kas samazina amonjaka un citu nevēlamu gāzu emisijas, kā arī uzlabo mītnes mikroklimatu.
Taču jāpiebilst, ka šāds dzīvnieku turēšanas risinājums nav īpaši jauns. Tas praksē parādījās pagājušā gadsimta nogalē, kad atsevišķās Rietumeiropas saimniecībās to izmantoja slaucamo govju un nobarojamo liellopu turēšanai, kā arī notika pirmie mēģinājumi to ieviest cūkkopībā. Šā risinājuma trūkums ir ievērojamais pakaišu patēriņš. Rēķinot uz vienu nobarojamo cūku, nepieciešams vidēji 0,3 kg salmu pakaišu diennaktī, bet uz atšķirto sivēnu – 0,15 kg diennaktī. Ja pakaišu daudzumu samazina, tad nevar nodrošināt vajadzīgo dzīvnieku tīrību. Turklāt ir palielināts arī strādājošo darba patēriņš.
Ja cūku mītnē iegūst šķidrmēslus, dzīvnieku aizgaldus mēdz aprīkot ar vienlaidu režģu grīdām vai arī režģi sedz tikai daļu no grīdas kopējās platības, bet mēslu uzkrāšanai izbūvē kanālus, kas atrodas zem grīdas režģotās daļas. Šķidrmēslu transportēšanai uz starpkrātuvi var lietot kādu no praksē zināmām periodiskās darbības sistēmām. Taču šim nolūkam tiek piedāvāti arī speciāli skrēpera tipa transportieri, kuru ieviešana samazina ne tikai mēslu kanālu nepieciešamo dziļumu, bet arī to būvizmaksas.
Tiltiņi pāri mēslu šķērsejai
Mēslu šķērseju tiltiņus vēlams ierīkot lielfermās, kur govīm, dodoties uz slaukšanu un atpakaļ, ir jāšķērso barības galds. Kā zināms no prakses, govju virzīšanās vietās vienmēr paliek mēsli, kas rada netīrību, tāpēc nav īpaši vēlama barības galda šķērsošana. Papildu neērtības rada arī barības galda atrašanās augstuma starpība attiecībā pret mēslu eju (parasti tā ir 10–15 cm liela). Tāpēc šeit veidojas pakāpieni, kas var traucēt govju virzīšanos. Lai šo trūkumu novērstu, govju pārejas vietu vēlams aprīkot ar tiltiņu, kura virspuse ir vienādā augstumā ar barības galda līmeni. Pirms slaukšanas šo tiltiņu paceļ, lai veidotos līdzena govju pārvietošanās eja. Bet pēc slaukšanas tiltiņu nolaiž, lai tas savienotu abas barības galda puses. Šāda risinājuma ieguvums – barības galds netiek piemēslots. Turklāt govju virzīšanās ejai vairs nav pakāpienu, bet tā ir ar līdzenu grīdu.
Hannoveres izstādē varēja redzēt vairākus šādu tiltiņu konstruktīvos risinājumus, jo tie var būt gan divdaļīgi, gan trīsdaļīgi. Divdaļīgu tiltiņu klājums sastāv no divām daļām, un, to paceļot, katra no šīm daļām virzās uz savu pusi, tāpēc veidojas viena govju virzīšanās šķērseja ar barības galdu norobežojošām barjerām. Savukārt trīsdaļīgam tiltiņam klājums sastāv no trim daļām, un tiltiņa paceltā stāvoklī rodas divas blakus izvietotas un savstarpēji nodalītas dzīvnieku pārvietošanās ejas. Nepieciešamais tiltiņa paceļamo daļu skaits ir atkarīgs no konkrētās situācijas. Ja novietnē govis virzās uz slaukšanu un atpakaļ pa vienu kopēju eju, tad jālieto divdaļīgs tiltiņš, bet, ja turp un atpakaļ pārvietojas pa atsevišķām ejām – trīsdaļīgs tiltiņš.
Tiltiņu pacelšanai visbiežāk lieto ar hidrocilindriem aprīkotu hidropiedziņu. Taču dažkārt izmanto arī pacelšanas elektrovinču ar ķēdēm. Divdaļīgu tiltiņu kopējais platums mēdz būt 2–3 m, un tas ir pietiekams, lai govis varētu virzīties grupveidā. Savukārt trīsdaļīga tiltiņa otrā eja mēdz būt aptuveni 1 m plata, jo pa to pārvietojas izslauktās govis, kas virzās cita aiz citas.
