Portāla veidotājs atbild anonīmi 21
Portāla veidotājs neatklāj savu vārdu un uzvārdu un atsakās tikties klātienē vai sniegt telefona interviju. Savu izvairīgumu viņš pamato ar to, ka viņam “trūkst ticības Latvijas žurnālistu godaprātam”. Toties viņš piekrita sniegt īsas, rakstiskas atbildes uz e–pastā iesūtītiem jautājumiem.
– Vai piecos gados, kopš portāls darbojas, jums izdevies pietuvoties mērķim – “veicināt maksimāli lielāka cilvēku skaita izraušanos no maldinošās, ačgārnās, melīgās un cilvēcību iznīcinošas ilūziju pasaules, ko uzbur dažādas māņu mācības un ko visplašākajos apmēros tiražē plašsaziņas līdzekļi”?
– Grūti novērtēt, bet domāju, ka jā.
– Cik liela ir portāla apmeklētība (varbūt varat padalīties ar statistiku par klikšķu skaitu nedēļā, dienā, mēnesī)? Cik aktīvi cilvēki iesūta savus tekstus?
– Apmeklētība ir dažāda atkarībā no rakstiem. Vidēji apmēram 400 klikšķi dienā. Ir raksti, kuri savāc tūkstošus, daži desmitus tūkstošu skatījumu. Raksti tiek iesūtīti reti.
– Vai portāla veidotājs ir Ivars Prūsis? Cik cilvēku veido portālu, un vai varat atklāt komandas vārdus, uzvārdus?
– Informācija par redakcijas personālsastāvu netiek sniegta, tāda ir portāla organizatoriskā politika. Galveno darbu portāla uzturēšanai veic viens cilvēks, tam veltot savu personisko brīvo laiku.
– Autoru anonimitāte mazina lasītāju uzticēšanos portālam. Kādu iemeslu dēļ “IA” slēpjas?
– Apšaubāms apgalvojums un manipulatīvs jautājums. Bloga veidotāju dati netiek slēpti, tie netiek sniegti.
– Vai blogā publicēto uzskatu paušana jums radījusi problēmas ikdienas sadzīvē, karjerā un tamlīdzīgi? Vai esat jutis drošības dienestu interesi par sevi un citiem “IA” veidotājiem?
– Nezinu, tieši radītas problēmas nav justas. Netieši varbūt. Drošības dienestu interese noteikti ir. Nav iespējams, ka tās nebūtu. Esmu pārliecināts, ka attiecīgās iestādes cītīgi seko līdzi portāla un tā veidotāju aktivitātēm. Tas ir labi.
– Intervijā DELFI paudāt domu, ka piespiedu iekļaušana PSRS un padomju režīma īstenotās represijas esot “antipadomiskās propagandas elementi, kuru atbilstība realitātei ir apšaubāma”. Uz kādiem avotiem vai faktiem balstāt šo viedokli? Vai, jūsuprāt, arī 1941. un 1949. gada Latvijas iedzīvotāju deportācijas ir pārspīlētas vai izdomātas?
– Sarežģīts jautājums ar manipulatīvu piegaršu. Represijas bija, bet informācija par tām mūsdienu Latvijā tiek pasniegta tendenciozā, sakropļotā un pat nepatiesā formā. Tas nav labi. Tā cilvēki tiek atrauti no realitātes, kam ir negatīvas sekas.
– Portālā apgalvojat, ka Andropova īstenotajā padomju propagandā esot “85% patiesības”. Uz kādiem faktiem vai pētījumiem balstāt šo apgalvojumu?
– Nekorekts atstāstījums. Pēc krievu politologa Sergeja Kurginjana liecinātā, Jurijs Andropovs saviem padotajiem stingri prasīja, lai viņu izplatītās ziņas saturētu vismaz 85% patiesības. Kurginjans ir ne tikai politologs un politiķis, bet arī pasaules līmeņa specstruktūru un specmetožu eksperts. Viņš bija arī pēdējā VDK priekšnieka Kručkova uzticības persona.
– Noprotu, ka portāls ir bezpeļņas projekts un reklāmas tajā netiek publicētas. Vai par portāla veidošanu saņemat kādu atalgojumu, un vai autori saņem honorārus? Vai saņemat finansiālu palīdzību portāla veidošanai? Ja jā – no kā?
– Portāls ir bezmaksas projekts un atalgojums par to netiek saņemts, honorāri arī netiek maksāti.
– Tad kā nopelnāt līdzekļus iztikai un portāla veidošanai?
– Portāla veidošanai līdzekļi nav nepieciešami, tikai prasme un griba strādāt. Iztikas līdzekļi tiek gūti, strādājot algotu darbu, kad tāds ir pieejams.
– Droši vien esat pazīstams ar politoloģijas terminu “useful idiots” (lietderīgie muļķi) – cilvēki, kas, naivu, romantisku vai citu apsvērumu vadīti, savā valstī izplata tai bīstamu ārvalstu propagandu. Vai jūs nebiedē risks, ka portāls līdzīgi rīkojas Latvijā?
– Nē, nebiedē. Pirmkārt, šī termina brīva un patvaļīga lietošana ir klasisks manipulācijas paņēmiens. Otrkārt, šo birku var viegli piekarināt jebkuram aktīvam pilsonim.
– Ivars Prūsis savulaik darbojies “Klubā 415” (vēlāk Latvijas Nacionālistu klubs), kas bija izteikti antikrieviska organizācija, bet tagad portālā “IA” pauž pretējus uzskatus. Kas novedis pie tik krasas vērtību un uzskatu maiņas? Vai vēl uzturat kontaktus ar tā laika domubiedriem no nacionālistu organizācijām?
– Ivars Prūsis vairs neuztur kontaktus ar agrākajiem domubiedriem no nacionālistu organizācijām. Latvijas Nacionālistu kluba, tāpat kā “Latvijas Avīzes” un daudzu citu latviešu problēma ir, atvainojiet par tiešu atklātību, aprobežota un maziska nostāja, no kā izriet daudzas citas problēmas, kuras Latviju ir novedušas līdz pašreizējam katastrofālajam stāvoklim. Tāpēc kaut cik gudri cilvēki Latvijas apstākļos kā minimums ir ļoti piesardzīgi savā politiskajā pozicionēšanā, bet kā maksimums tādā vai citādā veidā novēršas no mūsdienu Latvijā valdošajām ideoloģiskajām konstrukcijām. Pie tam šim procesam, manuprāt, ir pieaugoša tendence. Ar tiem, kas paliek un turpina ticēt oficiozajai presei, ir stipri par maz, lai bez ārējas vadības uzturētu valstiskumu. Un tikai nevajag vainot tajā “Krievijas propagandu”, sliktam dejotājam arī grīda traucē. Vienkārši Latvijas valsti pārvalda kā minimums mazintelektuālas personas ar šauru apvārsni un redzesloku, bet kā maksimums arī nelietīgas personas, un tādēļ no Latvijas dažādos ceļos plūst projām arī “smadzenes”. Latvijas politiķu, žurnālistu un daļēji ierēdņu intelektuālais potenciāls, ļoti maigi izsakoties, varētu būt augstāks. Tur intelekts nav raksturīgs, intelekts nav pieprasīts, intelekts kaitina, intelekts netiek veicināts, tāpēc intelekts šajās vidēs nerodas, tāpēc tas iet no tām prom. Cilvēki tādēļ ne tikai emigrē fiziski, bet arī iekšēji, norobežojoties no Latvijas varasiestādēm un visa, kas ar to ir saistīts, un arī migrējot uz citām informatīvām telpām.
PIEBILDE
Raksta tapšanas gaitā “Latvijas Avīze” saskārās ar neizpratni un pārmetumiem no vairākām amatpersonām, ka ar šādu rakstu tikai nodrošināsim publicitāti un reklāmu margināliem radikāļiem. Iespējams, šajās bažās ir daļa patiesības, bet redakcijas ieskatā sabiedrībai ir tiesības zināt par šiem aktīvistiem un viņu uzskatiem. Kaut vai tikai tādēļ, lai varētu labāk izvērtēt viņu pausto, kad šie cilvēki uzstājas plašsaziņas līdzekļos, uzdodoties par neatkarīgiem “žurnālistiem”, “politologiem”, ” sociologiem” vai tamlīdzīgi.
