Padomju militāro pensionāru “kulta vieta” Mārupes novadā 0
Padomju laikos ne vienā vien Latvijas pilsētā slējās draudīgi “pieminekļi” tanka vai lidmašīnas izskatā. Tas bija īpašs padomju monumentu paveids, kam nebija nekādas mākslinieciskas vērtības, toties liels ideoloģiskais svars. Pēc PSRS sabrukuma šie pieminekļi pamazām pazuda.
Vietām gan darbs palika pusdarīts, un, piemēram, pie Ērgļiem kalnā joprojām slejas iespaidīgs postaments, kur reiz atradās tanks T-34. Pamatne netika nojaukta, taču jaunu pielietojumu arī neatrada un šobrīd vienkārši kalpo kā populāra vietējo jauniešu pulcēšanās vieta, par ko liecina tukšās taras daudzums apkārtnē. Pirms pāris gadiem ziemā jokdari uz postamenta bija izvietojuši paši savu “tanku” – improvizētu ledus skulptūru.
Tomēr Latvijā ir vieta, kur šāds “piemineklis” joprojām stāv un pat skaitās vietējais lepnums. Runa ir par Skulti – nevis to, kas pie Limbažiem Vidzemē, bet nelielu ciematu Mārupes novadā, tieši aiz lidostas “Rīga”. Padomju laikā te atradās Baltijas flotes jūras gaisa karaspēku garnizons, bet ciematā dzīvoja padomju virsnieki. 1978. gadā te tika uzstādīts piemineklis lidotājiem, kuri Otrā pasaules kara laikā bombardējuši Berlīni. Pašam piemineklim gan ar Berlīnes bombardēšanu tieša sakara nebija – tā bija savu laiku nokalpojusi lidmašīna IL-28.
Senais ienaidnieks – NATO
“Nevienam jau netraucē,” tā visbiežāk atbild uzrunātie mārupieši. Daži uzreiz pat nevar iedomāties, par kuru “pieminekli” ir runa. Skulte atrodas nomaļus no Mārupes centra un lielajiem ceļiem. Dažreiz gan te iegriežas ziņkārīgie, kam interesē lidostas tuvumā pavērot lidmašīnu pacelšanos un nolaišanos. Ciemata centrā izstādītais padomju tehnikas “brīnums” tiešām nevienam netraucētu, ja vien no tā nemēģinātu taisīt politiku.
Nesen krievvalodīgajā presē parādījās raksti par vietējo veterānu varonīgajām cīņām pret sliktajiem nacionālistiem, kas mēģinot nodarīt lidmašīnai kaut ko sliktu, bet pašam “piemineklim” piešķirta politiski simboliska nozīme.
“Šī lidmašīna-kareivis ir daudz ko savā dzīvē redzējusi. Un arī šobrīd tā ir priekšējā ierindā NATO valstī,” avīzes “Vesti” nedēļas izdevumā stāsta vietējais aktīvists Nikolajs Guščins. NATO kā seno ienaidnieku viņš piesauc vēl vairākas reizes.
Militārā pensionāra lielākās dusmas it kā vērstas pret iespējamajiem metāla zagļiem, tomēr no teiktā izriet, ka ar aizdomām tiek skatīts jebkurš svešinieks, kurš parādās “pieminekļa” tuvumā.
“Atceros, reiz atbrauca trīs vīrieši un sāka par kaut ko runāties. Prasīju, kas viņus interesē. Vai kara vēsture? Viņi tā dīvaini paskatījās uz mani un sacīja: dzirdējām, ka krāsainā metāla cenas cēlušās… (..) Tad es atteicu sekojošo: jūs te esat trīs, un, ja pieskarsieties lidmašīnai, tad no rīta pie pieminekļa atradīs trīs galvas, un citiem arī to pasakiet. Es esmu bijušais nodaļas komandieris, un Skultē pārsvarā dzīvo militārie pensionāri, viņiem nav ko zaudēt. Savu godu un cieņu mēs aizstāvēsim par jebkuru cenu!” Pats Guščins steidzoties pie lidmašīnas ikreiz, kad viņam ziņo par kādu aizdomīgu cilvēku tās tuvumā.
“Latvijas Avīzes” redakcijā vērsās lasītājs Kārlis, kurš uzskata, ka šajā publikācijā saskatāmi atklāti vardarbības draudi. “Ar kādām tiesībām viņš tā var paziņot? Kāpēc neviens nedrīkst pieskarties tai lidmašīnai, vai tā ir viņa īpašums?” jautā lasītājs. Kā zināms, dažādi militāri objekti mēdz interesēt ne tikai krāsainā metāla zagļus, bet arī, piemēram, pusaudžus, kuri varētu mēģināt uzrāpties augšā. Būtu nelāgi, ja tajā brīdī uzrastos vietējie “galvu rāvēji”.
Lidmašīnas pretinieki esot arī vietējā vara, bet tā neko neuzdrošināsies darīt, uzskata N. Guščins. “Ierēdņi zina – ja viņi pavēlēs sagriezt lidmašīnu, viņiem klāsies ļoti slikti. Mums te Skultē visi viens otru zina,” piedraud aktīvists. Vēlāk viņš precizē, ka pašvaldību vēlēšanās par tādiem deputātiem neviens vietējais vairs nebalsošot.
Varētu piesaistīt tūristus
Kad priekšpusdienā ierodos pie lidmašīnas, apkārtnē ir kluss. Cilvēki lēnām dodas savās gaitās, bet manā virzienā neviens pat nepaskatās. “Pieminekļa” sargu nav ierindā, un neviens viņus arī nesteidzas informēt par manu klātbūtni. Pēc kāda laiciņa ielas pretējā pusē apstājas melns džips ar Krievijas karodziņu salonā. Šķiet, kāds vietējais atvedis savus viesus nofotografēties. “Lien augšā,” viņš uzsauc meitenei, bet viņa neklausa padomam. “Redz, kādi bumbvedēji mums reiz bija,” džipa vadītājs vēl lepni piebilst.
Skultē novērotais īsti neiet kopā ar tām bravūrīgajām ainām un paziņojumiem, kurus saviem lasītājiem piedāvā krievu avīze. Arī Mārupes novada domes priekšsēdētājs Mārtiņš Bojārs mierina, ka tik traki nav. Ne etniskie, ne kādi citi konflikti šajā vietā neesot novēroti, bet Skultes “pieminekli” viņš pats vienmēr esot aizstāvējis no krāsainā metāla tīkotājiem, kas 90. gados pašvaldībai izteikuši vilinošus piedāvājumus.
Skultes ciemats ir bijušais padomju armijas objekts, kurš tikai 1992. gadā – līdz ar karaspēka izvešanu – nodots Latvijas varai. Tomēr neesot tā, ka pašlaik to apdzīvotu tikai atvaļinātie militāristi un viņu radinieki, apgalvo domes priekšsēdētājs. Pēc padomju armijas izvākšanās daļa dzīvokļu palikuši tukši, tāpēc tie piešķirti Mārupes iedzīvotājiem. Tāpat vēlākajos gados daudzi savus dzīvokļus pārdevuši un pārcēlušies, ciematā ieradušās jaunas ģimenes.
Skultē dzīvo ap 1500 iedzīvotāju, tomēr interesanti, ka vēlēšanās un referendumos te parasti piedalās tikai 350 – 400 Latvijas pilsoņu, kas liek domāt, ka liela daļa iedzīvotāju ir nepilsoņi. Skultes vēlētāju vairākuma simpātijas pieder “Saskaņas centram”, par kuru abās pēdējās Saeimas vēlēšanās vietējā iecirknī atdotas ap 60% no visām balsīm. Referendumā par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai balsu sadalījums ir puse uz pusi – 188 par, 197 pret. Tas tomēr stipri atšķiras no kopējā balsojuma Mārupes novadā, kur vairāk nekā 80% bija pret valsts valodas statusu krievu valodai.
Novada vadītājs stāsta, ka kādu brīdi gaisā virmojušas grandiozas idejas par starptautiskās lidostas “Rīga” paplašināšanu, un tādā gadījumā Skultes iedzīvotājiem, iespējams, savu dzīvesvietu nāktos mainīt. Tomēr līdz ar finanšu krīzi šie plāni izkūpējuši.
“Piemineklis” IL-28 ir pašvaldības īpašums. M. Bojārs tajā neredz neko politisku, tas esot tikai vēsturisks objekts: “Mārupes novada teritorija ir saistīta ar aviāciju, te ir lidosta un Aviācijas muzejs, un arī šī Skultes lidmašīna to simboliski papildina. Jā, 9. maijā pie tās pulcējas cilvēki, bet tas taču nevienam netraucē.” Mārupes novadam pietrūkstot objektu, ko rādīt tūristiem, un, domes skatījumā, padomju lidmašīna tam varētu noderēt. “Mēs gandrīz vai lepojamies, ka esam to saglabājuši,” apgalvo domes priekšsēdētājs. Kas attiecas uz solīto “galvu raušanu” vai mēģinājumiem veicināt politisko saspīlējumu, ar to kontrolēšanu esot jānodarbojas valsts drošības dienestiem, nevis pašvaldībai.
Uzziņa “Militārais mantojums” Skultes ciematā izstādītā lidmašīna IL-28 ir iekļauta “Lauku ceļotāja” izdotajā “Militārā mantojuma kartē”. Tā ir savdabīga datu bāze, kurā savākti brīvdabas objekti no pēdējo trīs gadsimtu Latvijas militārās vēstures – cietokšņi, krasta aizsardzības baterijas, bunkuri, nozīmīgu kauju vietas, bijušās karabāzes, arī muzeji un privātpersonu kolekcijas. Protams, dominē padomju armijas objekti – padomju karaspēka daļas Latvijā esot bijušas izvietotas ap 600 objektos un militāro bāzu kopplatība pārsniegusi 10% no LPSR teritorijas. Kā skaidro “Lauku ceļotājs”, datu bāzē iekļauto objektu apraksti ir svarīgi tādēļ, lai “mēs neaizmirstu savu vēsturi un to, kas šajās vietās ir bijis un norisinājies. Turklāt tā ir vēsture, kas jau šobrīd pazūd no mūsu kopējām atmiņām. Šī projekta mērķis ir saglabāt ziņas par tiem nākamībai.” Tiesa, ne visus šos objektus prese mēģina padarīt par tādām “kulta vietām” kā Skultes lidmašīnu. |
