Padomju medaļas viena puse 0
Latvijā padomju ikdienas izpēte ir sākusies. Pie lasītājiem nesen nonāca vēsturnieka Jura Pavloviča grāmata “Padomju Latvijas ikdiena”. Autors atzīst, ka grāmatu rakstījis, apkopojot viņam pieejamos faktus un tā nepretendējot uz zinātniskumu. Tā šis darbs arī jāvērtē.
Grāmatā “Padomju Latvijas ikdiena” katrs var atrast kaut ko sev derīgu. Paaudze, kas padomju laikus nav pieredzējusi, – interesantas detaļas par tālaika sadzīvi. Bijušajiem kompartijas nomenklatūristiem un blata (ar pazīšanos nodrošinātām) personām grāmata uzjundīs nostalģiju pēc “labajiem padomju laikiem”. Cilvēki, kuri padomju okupācijas laikus izbaudījuši līdz mielēm, nonāks pie atziņas, ka valsts neatkarību un latviešu pašcieņu nevar aizstāt ar lētu desu un labi, ka šie laiki ir pagājuši uz neatgriešanos.
Detalizēts sadzīves apraksts
Par grāmatas autora stiprāko pusi jāuzskata detalizētais sadzīves apraksts: ko noteiktos padomju okupācijas laika posmos iedzīvotāji ēda, dzēra, valkāja, kādas bija cenas veikalos, kādas – izklaides iespējas. Šo materiālu lieliski papildina grāmatā publicētās to gadu fotogrāfijas.
Cits jautājums: ko šajā laikā iedzīvotāji juta un domāja, ar kādām izjūtām uztvēra vēl neseno Latvijas neatkarības zaudēšanu un okupācijas varas arvien dziļāku iespiešanos visās dzīves jomās, kolektivizāciju, sovjetizāciju, rusifikāciju, deportācijas.
Tiesa, autors paziņo, ka apzināti no šiem jautājumiem distancējies, tomēr daži J. Pavloviča izteiktie apgalvojumi šķiet apšaubāmi. Piemēram, apgalvojums, ka “pēc Staļina nāves dzīve Padomju Savienībā ar katru gadu kļuva aizvien brīvāka, līdz 70. gados iespēju tikt arestētam par politiskām runām kļuva mazāk nekā Buša administrācijas laikā ASV”. Vai patiesi tā bija? Pēc 1975. gada Eiropas drošības un sadarbības apspriedes, kuras noslēguma dokumentu parakstīja arī PSRS, cilvēktiesību situācija PSRS nedaudz uzlabojās. Īsu brīdi režīms pat netraucēti ļāva darboties oficiāli neatzītām cilvēktiesību aizsardzības grupām.
Taču statistika nemelo: 70. gados LPSR Valsts drošības komiteja (VDK) politiskos un ekonomiskos noziegumos apsūdzēja 146 cilvēkus. Lielāko daļu no viņiem notiesāja. Viņu skaitā – arī Latvijas kultūrvēstures objektu apzinātāju Žani Skudru, kura darbība 1978. gadā tika novērtēta kā spiegošana ASV labā, un Jurģi Skulmi. To, kā tika safabricēta J. Skulmes tā sauktā pretpadomju aģitācijas lieta, savā grāmatā jau aprakstījis Andris Grūtups. Jāmin arī prokuratūras savītā apsūdzība Lidijai Lasmanei, kuras galvenais “noziegums” bija Krievijas disidenta Andreja Amaļrika manuskripta “Vai PSRS pastāvēs līdz 1984. gadam?” izplatīšana. Par politisko pārliecību septiņdesmitajos tika ieslodzīti arī daudzi citi.
80. gadu sākumā PSRS gatavojās trešajam pasaules karam un “tīrīja” aizmuguri. Gunārs Astra, Gunārs Freimanis, Lidija Lasmane, Ints Cālītis, Jānis Rožkalns, Jānis Vēveris, Ģederts Melngailis, Linards Grantiņš, Rolands Silaraups un citi VDK “stūra mājā” apsūdzētie un notiesātie tur “ciemojās” no 80. gadu sākuma līdz pat 1988. gadam.
Var, protams, teorētiski salīdzināt 70. gadu dzīvi padomju Latvijā ar Dž. Buša administrācijas laiku ASV, kad teroristi sagrāva Biznesa centru un daļu Pentagona. Tikai tad arī jāprognozē, cik masīvas represijas sāktos pret latviešiem, ja, piemēram, būtu tikusi uzspridzināta Latvijas komunistu partijas Centrālā komiteja ar visiem tās locekļiem.
Spriedze nesākās tikai 70. gados
Vienkāršots arī J. Pavloviča uzskats, ka 70. gados VDK Latvijā māk- slīgi uzkurinājusi etniskas konfrontācijas. Etniskā spriedze nebija īpašs šā posma fenomens. Tai bija daudz dziļāki cēloņi – Latvijai uzspiestā militarizācija un masveida migrantu ieplūdināšana, rusifikācija un krievu tautas kā atbrīvotājas un kultūras nesējas propagandēšana oficiālajā ideoloģijā.
Pētot Latvijas kompartijas dokumentus, redzams, ka etniskā spriedze saasinājās 1945. gadā visu dzīves jomu sovjetizācijas rezultātā. Līdz 80. gadu beigām komunistu partija Valsts drošības komitejai lika cīnīties ar latviešu buržuāziskā nacionālisma izpausmēm un pārmeta čekistiem par šīs cīņas neefektivitāti.
Tādēļ nav ticami, ka VDK būtu veikusi plašas operācijas etniskās spriedzes saasināšanai jeb, kā apgalvo J. Pavlovičs, “Andropova ļaudis iesēja to indīgo sēklu, kas izauga par Latvijas etnisko radikāļu kustībām piecpadsmit gadus vēlāk”.
Būtu absurdi VDK piedēvēt cilvēktiesību grupas “Helsinki-86”, Vides aizsardzības kluba vai Latvijas Nacionālās neatkarības kustības veidošanu ar savas aģentūras palīdzību. Tautas aktivitāte 80. gadu beigās bija tik liela, ka dažu VDK iefiltrēto aģentu darbība vairs nevarēja ietekmēt pat atsevišķu organizāciju darbību, kur nu vēl atmodas procesa kopējo virzību.
Nepieņemami un nesaprotami
Vēl vienkāršotāk – padomju kinofilmas “Ilgais ceļš kāpās” manierē grāmatā tiek aprakstīta nacionālo partizānu darbība, apgalvojot, ka “Eiropā vēl nav bijis gadījuma pēc piecus gadus ilgušas piespiedu uzturēšanās bunkuros un nomaļu lauku māju bēniņos kāds būtu spējis saglabāt sākotnējo pārliecību un morāles vērtības”. Par to, kā piecu gadu laikā mainījās partizānu morāle, šķiet, īsti var spriest vienīgi partizānu laikabiedri. Katra partizāna dzīve ir individuāls stāsts. Bet VDK izmeklētās krimināllietas liecina par kopēju iezīmi: 1945. gadā mežā iegājušo un tikai 50. gados sagūstīto nacionālo partizānu uzticība Latvijas Republikai mainījusies nebija.
Pilnībā neizprotams un man nepieņemams ir autora skatījums uz 1949. gada 25. marta deportāciju: J. Pavlovičs par to runā kā par parastu policejisku operāciju pēc tālaika pasaulē pastāvošajiem noteikumiem.
Jāatgādina, ka tolaik spēkā bija 1948. gada 9. decembrī ANO Ģenerālajā asamblejā pieņemtā Konvencija par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to. Pavloviča pieminētās ASV un Polija pilsoņus 40. gados pārvietoja savā teritorijā, bet PSRS okupētās Latvijas iedzīvotājus uz okupētājvalsts teritoriju, kur daudzi izsūtītie gāja bojā.
Diemžēl jākonstatē, ka autors, neiedziļinoties padomju laika varas mehānismā, bet izsakot kategoriskus spriedumus, veido vairākus jaunus stereotipus. Padomju laikus nepieredzējusī paaudze diemžēl var nekritiski uztvert tos kā pašsaprotamus.
