Juris Ciganovs: Grupa “Dzīvā atmiņa” grib veidot LPSR apjūsmojošu muzeju 40
“Jūsu Latvija nekas nebija, tā grima nabadzībā, ar sajūsmu sagaidīja Ulmaņa nomešanu un sarkanās armijas ienākšanu. Mūsu Padomju Latvija bija augsti attīstīta, industriāla zeme ar daudzām rūpnīcām un vispārējo augsto dzīves līmeni.” Tā spriež kāda ļaužu grupa ar nosaukumu “Dzīvā atmiņa”, kuru vada tehnisko zinātņu doktors Vladimirs Šilins. Šādi spriedelējumi jau nav nekas jauns, un daudzās Bolderājas vai Pļavnieku virtuvēs pie kādas stiprāka dzēriena glāzītes tā runājam vīrus un sievas var sastapt bieži. Šeit lieta ir drusku citāda – iepriekš minētā entuziastu grupa, padomju nostalģijas mocīta, vēlas uztaisīt ne vairāk ne mazāk, bet muzeju. Mūsdienu Latvijas Republikā atšķirībā no tiem pašiem padomju “laimes gadiem” tādu lietu kā muzejs taisīt nav liegts nevienam. Sagāz šķūnītī vecus bleķus, saroc tuvākajā mežā abu pasaules karu sarūsējušos ieročus, atrodi dažas vecas veļasmašīnas “Rīga – 8” un, raugi, muzejs gatavs. Nevajag ne izglītību, ne akreditāciju, ne kādu zinātnisku koncepciju… Vulgarizēju? Iespējams.
Bet nu par minēto “Dzīvo atmiņu”. Tātad šie cilvēki aktīvi vācot dokumentālas un materiālas liecības par pēckara padomju dzīves celtniecību Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā. Šajā republikā viss esot bijis labi – rūpnīcas augušas kā sēnes pēc lietus, šajās rūpnīcās no visas plašās Padomju Savienības vesti strādāt augsti intelektuāli tehniskie inteliģenti, kuri vispār esot pēckara laiku varoņi, jo tieši viņi atjaunojuši karā sagrauto Latviju, veduši uz šejieni modernas tehnoloģijas, kuras ieviestas ražošanā, lai “Padomju Latvija zeltu un plauktu”. Ulmaņa laiki Latvijā? Nu bija tādi… Parasti tos attēlojot rožainus, bet patiesībā lielākā daļa zemnieku bijuši nabagi un varējuši atviegloti uzelpot tikai tad, kad šo zemi ar savu klātesamību aplaimojusi padomju vara. Jā, un vēl – pēc padomju laika beigām viss labais, protams, tika sagrauts…
Jaunā, potenciālā “muzeja” veidotāji sola izvairīties no vispārinājumiem un padomju laika idealizācijas. Tomēr liekas, ka šī mūsu valsts krievvalodīgajos plašsaziņas līdzekļos izklāstītā entuziastu grupas “Dzīvā atmiņa” topošā muzeja koncepcija tā vien mudž no vispārinājumiem un padomju laika klišejām. Latvija pirms padomju varas – tas bija slikti, padomju vara – tas bija labi, tagadēja Latvija – protams, slikti. Atkāpes nav pieļaujamas… Padomju laikos, protams, bija lēta desa un elektrība bezmaz vai par velti, tomēr padomju okupācija Latvijā – mūsu ekonomiku kropļojošu, nevienam īsti nevajadzīgu rūpniecības monstru mākslīga “iedēstīšana” Latvijas zemē, milzīgi migrantu – lumpeņu – bari no Iekškrievijas, tradicionālās lauksaimniecības sistēmas likvidācija, represijas pret citādi domājošajiem, tukši veikalu plaukti, “blats”, faktiska latviešu valodas ignorance visos valsts varas līmeņos… Vai vēl turpināt? Vulgarizēju? Šoreiz laikam gan ne…
