Šo, lūdzu, pasakiet vēlreiz un skaļāk – man joprojām ir paziņas, kuri skumst par padomju laika Latviju. Tagad lauki esot izputināti. 11
Padomju laiki ir jāaizmirst, nevajag par tiem sapņot. Tas ir tas pats, ja es tagad gribētu lēkāt pa skatuvi tāpat kā 20 gadu vecumā – tas būtu smieklīgi un skumji, nepieņemami gan man, gan skatītājiem. Jātiek ārā no tiem padomju laikiem. Man tad bija laime tikt arī mazliet ārpus Padomju Savienības un salīdzināt piebāzto, nolaisto Maskavu ar jebkuru sakārtotu, glītu Skandināvijas vai Vācijas pilsētu, vai arī Tokiju Japānā, kur daudz vairāk iedzīvotāju nekā Maskavā un valda kārtība. Man patīk sakoptība, un tagad, braucot pa Zemgali, redzu: lauki sakārtoti, nav sliktāk kā Rietumos. Es varu runāt kā laucinieks. Jā, pats bērnībā dzīvoju Tērvetē, bagātā kolhozā, tur bija kārtīgi lauki, jo bija enerģisks priekšnieks, lika tos uzart līdz pašai maliņai un visu kārtīgi apsaimniekoja. Bet turpat pāri ceļam bija sovhozs, kur viss bija nolaists. Tagad tā vairs nav. Ir gan cita lieta, ka sāk pietrūkt zemes un tā ir ļoti dārga – esmu runājis ar pazīstamiem zemniekiem Elejas pusē. Nesen nobraucām pa manām bērnības vietām – jā, pašā Leišmalē ir mazliet skumjāk, bet mans skolasbiedrs tur nopircis zemi, tagad viņam gan nav tā pie mājas, jābrauc 20 līdz 30 kilometru, taču viss ir sakopts, un viņi var pelnīt. Man vienmēr ir liels prieks par latviešu zemniekiem, kuri prot pelnīt ar lauksaimniecību. Tāpat kā mans skolasbiedrs Valters Bruss – biju aizgājis uz viņa restorānu Tērvetē: ekstra līmenis, tāda nav pat visur Rīgā.
Ko jūs sev vēlētos dzimšanas dienā?
Veselību – tas jau skan ļoti labi vienmēr. Māksliniekam vienmēr gribas arī labus koncertus, bet tie iespējami, ja ir jaunas, skaistas dziesmas. Tāpēc gribētos satikt kādu jaunu komponistu, kurš var uzrakstīt ko skaistu. Tiešām, šī Eirovīzija deva cerību, ka vēl joprojām pasaulē ir komponisti, kas var uzrakstīt ļoti skaistas melodijas. Ka šāda mūzika vēl nav zudusi, ka ir pieprasījums pēc tās.
