Padomju laiki ir jāaizmirst! Saruna ar Žoržu Siksnu 11
Populārajam dziedātājam Žoržam Siksnam šogad dubultjubileja – 60 dzīves un 40 darba gadi, un, kā ierasts mūziķiem, svētki tiek svinēti ar koncerttūri, kura sākusies Liepājā, bet noslēgsies tikai rudens pusē.
Skatījos, ka jums tūrē ir diezgan daudz koncertu, un domāju – tīri praktiski, kurš to sakārtojis un izvēlējies vietas, jūs pats vai menedžeris?
Ž. Siksna: Šajos jautājumos jāuzticas menedžerim, viņš visu sakārto. Mana vēlme šoreiz bija, lai koncertos spēlētu orķestris – tā ir jauna muzikāla apvienība “Vintāža”, diezgan liels sastāvs, 13 cilvēki – taures, bekvokāls, trīs vijoles. Viņi uz manu 40 darba gadu repertuāru arī var paskatīties citādi, ar jauniešu acīm. Man tas devis daudz jaunu atklājumu. Grupas vadītājs Rihards Bērziņš ļoti interesējas par mūziku, sekojis līdzi Radio fonotēkas ierakstiem, arī 70. un 80. gadu aranžētājiem. Skanējums šoreiz būs līdzīgāks oriģinālajām dziesmām nekā parasti, kad ir mazs sastāvs un nākas knapināties ar mūziķiem.
Runājot ar dažādu mākslu pārstāvjiem, esmu dzirdējusi vienu un to pašu – Latvijā ļoti trūkst menedžeru, kuri palīdzētu sakārtot praktiskos jautājumus.
Protams, ir vieglāk, ja izpildītājam nav pašam jāskrien, jāmeklē dziesmas, bet ir menedžeris, kurš to izdara. Man ļoti veicās ar laiku Latvijas Radio. Tā ir bijusi liela laime dzīvot vienā laikā un strādāt kopā ar Raimondu Paulu, Alni Zaķi, Aleksandru Kublinski, Ivaru Birkānu, Uldi Stabulnieku un citiem. Šodien, protams, lielākoties pašam nākas meklēt dziesmas. Daļa latviešu mūziķu, īpaši tas attiecas uz klasisko un džeza mūziku, jau dzīvo pasaules vidē, bet estrādes mūzikai vēl tā nav. Arī Zigmars Liepiņš pēc “Eirovīzijas” atzina, ka mums trūkst producentu.
Protams, īpaši svarīgs menedžeris varētu būt jauniem māksliniekiem, lai viņus vispār pamana…
Arī manos gados tas nepieciešams, lai atsvaidzinātu repertuāru, sameklētu jaunos komponistus, skaistas jaunās dziesmas. Protams, arī pats visu laiku esmu sekojis līdzi, orķestri biju jau ievērojis – viņi tikai pirms gadiem četriem nodibinājās un ceļ gaismā arī jaunos mūziķus.
Latvijā menedžera profesija nav populāra – tirgus ir ļoti mazs, un mums jebkurā profesijā, tas nav tikai menedžeriem, bet arī politiķiem, uzņēmējiem, pat daļai mūziķu, ir ļoti liela problēma, ko es saucu par “Jaunā viļņa” fenomenu. Ļoti lielā mērā tā ir Krievijas ietekme, ka jāpelna uzreiz miljoni, multimiljoni. Mūsu biznesmenim nopelnīt tikai miljonu – tas ir gandrīz negods, jo viņi “Jaunajā vilnī” “tusēja” kopā ar krievu oligarhiem, miljardieriem, un tur turīgums sākas no pavisam citiem cipariem. Arī mūzikā tas pats, menedžeriem acis spīd uz lielajiem skaitļiem, nevar iesākt pamazām kā Skandināvijā, vajag uzreiz lielu naudu. Tas ir diezgan bēdīgi, jo viss uzreiz – tā lielā bagātība – nesanāk. To arī Eirovīzijā var redzēt – žūrijā sēdēja puikas, kuri domāja nevis par mūziku, bet gan par lielo naudu, nevis par dziesmas kvalitāti, bet gan – kā šovs izskatīsies uz lielās skatuves. Es pirmo reizi šogad nobalsoju Eirovīzijā…
… par ko balsojāt?
Par Portugāli. Man liels prieks, ka uzvarēja skaista melodija, labs teksts. Nu jau šī melodija skan visā Eiropā, ierakstīta arī latviešu valodā, ir pat vairāki varianti angliski. Beidzās ampelēšanās, uzvarēja dziedātājs, kurš tiešām ir dziedātājs, dziesma, ko sacerējusi viņa māsa, kura beigusi nopietnu muzikālās izglītības iestādi – Berklija koledžu ASV, un beidzot Eirovīzijā uzvarējusi dziesma, kuru prieks klausīties. Protams, īpašs prieks, ka tas ir lēnais valsis, jo pēdējos gados estrādē tas dzirdams pārāk reti, kaut arī mums ir bijuši ļoti skaisti lēnie valši – piemēram, Zigmara Liepiņa “Ķiršu lietus”.
