Padomju laikā dzīvojusī paaudze ir noturīgāka pret propagandu. Saruna ar LMT šefu Bindi 6
Covid-19 pandēmija krasi sabremzējusi ekonomiku un mainījusi patēriņa paradumus – uzņēmējus tā sašķirojusi ieguvējos un zaudētājos. “Latvijas Mobilais telefons” ir ne tikai uzņēmums, kura pakalpojumus pandēmijas laikā pērk vairāk.
Uz mobilā tīkla infrastruktūru balstās attālinātais darbs un mācības. “LMT” ir arī pionieris mobilo tehnoloģiju ieviešanā. Par to saruna ar “LMT” prezidentu Juri Bindi.
Vai jūs pamatoti ierindot ieguvējos – līdzīgi kā pārtikas tirgotājus?
J. Binde: No sakaru pakalpojumu patēriņa viedokļa mēs neapšaubāmi esam ieguvēji. Vienlaikus esam ieguvēji arī tādējādi, ka arī mūsu uzņēmums bija spiests pārskatīt savus darbības principus, pārejot uz attālināto darbu.
Mums ir izdevies daudzas lietas paātrināt – piemēram, dokumentu apritē saskaņojumam līdz šim vajadzēja divas trīs dienas, bet šobrīd apstiprinājumu var saņemt stundas laikā, dokumentus darbiniekiem parakstot ar elektronisko parakstu.
Ārējie apstākļi piespieda uz straujāku digitālo transformāciju. Ne tikai mūs vien.
Zaudējumi ir jomās, kur nepieciešama cilvēku klātbūtne, pārvietošanās. Bet arī šajās jomās daudzi uzņēmumi ir pratuši pārkārtot savu darbību.
Kaut vai pasaulslavenais bārmenis Andris Reizenbergs, kurš kokteiļu vietā iemanījies piegādāt “siļķi kažokā”. Pasūtījumus pieņemt un piegādāt palīdz mobilie sakari.
Kā pieaudzis mobilo datu apjoms?
Mobilo datu patēriņš pieaudzis vidēji par 10%, bet pirmajās dienās pēc ārkārtējās situācijas izsludināšanas lēciens bija lielāks. Arī balss telefonijā bija gadus desmit nepiedzīvota pārslodze.
Šobrīd datu pārraide ir līdzsvarojusies – gan izlīdzinājusies visas dienas garumā, gan mainījusies datu struktūra.
Pirms pandēmijas visvairāk tika skatīta televīzija un izklaides raidījumi, šobrīd dienas laikā visvairāk datu patērē videokonferences un attālinātās mācības.
Vai attālinātais darbs ir mainījis arī bāzes staciju noslodzi? Pārvietojoties no darba fiksētajiem sakariem uz mājas mobilajiem noteikti mainījusies arī datu plūsmas ģeogrāfija.
Mūsu tīkli ir ļoti labi sagatavoti, un visu laiku strādā lielas noslodzes apstākļos. Pēc SPRK datiem, Latvijā mobilo datu patēriņš uz vienu lietotāju ir vidēji 17 gigabaiti mēnesī, “LMT” tīklā – 22 GB. Pasaulē šai noslodzes rādītājā esam pirmajā trijniekā.
Pētījumā, ko realizējam kopā ar Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes pētniekiem, redzam, ka mobilo datu plūsma pārvietojusies, piemēram, no Vecrīgas uz Zolitūdi vai no Valmieras centra uz Burkānciemu – tātad no pilsētām uz piepilsētām.
Sarunā ar VARAM ministru Juri Pūci nonācām pie tā, ka pašizolācijā mājas internets ir kļuvis par darba internetu. Tomēr tā nodrošinājums atpaliek. Tīkls ir pabeigts?
Īsā atbilde: nē. Nekādā gadījumā mobilo sakaru tīkls nav uzskatāms par pabeigtu, tāpat kā Rīga nekad nebūs gatava. Datu patēriņš pieaug, parādās jauni pakalpojumi, un tīkls kā dzīvs organisms jāaudzē lielāks.
Viena lieta ir pārklājums, kas mums ir vismaz 98% valsts teritorijas. Otrs, kas jāpieaudzē, – kapacitāte –, it īpaši tur, kur tagad no pilsētām pārcēlušies attālinātā darba darītāji. Vēl to nevaram izdarīt pilnā apmērā, jo kavējas tīkla aparatūras piegādes.
Latvijas infrastruktūra salīdzinājumā ar daudzām Eiropas valstīm, pat vecās Eiropas valstīm, kuras nespēj noorganizēt attālinātās mācības, ir labā stāvoklī, taču tīkla attīstība ir jāturpina.
Tas, ka citiem ir sliktāk, mūs nenomierina. LVRTC optiskais kabelis aiziet līdz ciemu centriem, bet iedzīvotājus tik un tā nesasniedz. Vai “LMT” neko nevar darīt “pēdējās jūdzes” nodrošināšanā?
Te notikusi putrošanās ar Eiropas finansējuma prasībām. Projekta pirmajā kārtā Satiksmes ministrijā sanāca tehniskā padome, kura definēja, līdz kurām vietām jāaizvelk optiskais kabelis.
Tajā laikā bija nostādne, ka Eiropa neļaujot pievilkt kabeli pie tām vietām, kurās ir komerciāla vajadzība.
Piemēram, ja mūsu bāzes stacija ir trīs kilometru attālumā līdz ciema bibliotēkai, kurā paredzēts optiskā kabeļa pieslēguma punkts, tad šie pēdējie trīs kilometri mums jābūvē pašiem.
Tas ir ekonomiski neizdevīgs absurds. Tā bija ierēdņu interpretācija, kā labu projektu padarīt nekam nederīgu. Vairumā gadījumu mēs neizmantotu optiku, bet gan radioreleju līniju.
Tātad tur, kur kalnā stāv mobilo sakaru tornis, kas ciematam nodrošina 4G sakarus, to optisko kabeli, kas aizvilkts līdz centram, nevienam nevajadzēs?
Jā, tā tas birokrātiskas muļķības dēļ izveidojies. Šobrīd situācija mainījusies – trases tiek saskaņotas tā, lai “vidējās jūdzes” pieslēgums būtu pie bāzes stacijas, jo “pēdējo jūdzi” tik un tā nodrošinātu mobilie sakari.
Kādus risinājumus krīzes laikā piedāvājis “LMT”?
Pirmais mūsu uzdevums ir nodrošināt tīkla darbību. Otrais, nodrošināt attālināto darbu un mācību procesu – tāpēc TV kanāls “Tava klase” ir pieejams arī “LMT” viedtelevīzijā un “LMT Straumē”.
Esam nodrošinājuši trim lielākajām slimnīcām un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam vairāk nekā tūkstoti iekārtu, risinājumu, pakalpojumu. Piemēram, slimnieku novērošanas iekārtas palātās.
Tāpat nodrošinātas sarunu iekārtas ārstu konsilijiem un attālinātajām konsultācijām.
Esmu pārliecināts, ka šie risinājumi arī pēc pandēmijas tiks izmantoti šo un citu medicīnas iestāžu darbā, jo tie palielina darbības efektivitāti.
Piemēram, Bērnu klīniskā universitātes slimnīca jau novērtē iespējas speciālistiem attālināti konsultēt dažādus hroniskos slimniekus. Tas ietaupa gan laiku, gan līdzekļus.
Nav no laukiem jābrauc uz Rīgu, lai 10 minūtes aprunātos ar ārstu. Valsts līmenī vēl ir jāatrisina, lai ārsti par šādām attālinātām konsultācijām saņemtu atbilstošu atalgojumu.
Pirms gada neviens pasaulē neticētu, ka var izveidoties šāda krīze viena vīrusa dēļ. Tā vēl vairāk ved sabiedrību uz digitalizāciju. To pavada ne tikai bažas par personu datu drošību, bet arvien skaļāk ieskanas balsis par cilvēku atkarību no digitalizācijas tādā mērā, ka tā sāks kontrolēt cilvēku dzīvi: ar kamerām, iebūvētiem čipiem. Vai jūs kā digitalizācijas pionieri šādas nākotnes ainas nebaida?
Jāatrod balanss starp brīvību un drošību. Viss ir atkarīgs no mēroga. Personas brīvība atkarīga no vietas, kur atrodies. Cilvēks “pazust” var vienkārši.
Ja vien nav publiski atpazīstama persona. Laukos neviens ar kameru cilvēku nemeklēs. Bet pietiek Centrāltirgū kaut ko pastrādāt, lai pašvaldības policija ar kamerām jau tagad ātri atrastu vainīgo.
Otra lieta – paranoja. Daudziem liekas, ka viņus izsekos, kaut nav nekāda iemesla to darīt. Viņi var būt interesanti tikai kā potenciālie pircēji.
Taču reklāmdevēji smadzenes skalojuši arī līdz šim. Ja paskatās tās biežākās reklāmas, vai tiešām jums rodas pārliecība, ka pasaulē guļ tikai uz “Dormeo” matračiem? Ar laiku pret šādām kampaņām izveidojas imunitāte.
Jā, digitālā transformācija slēpj sevī riskus, bet pret tiem izstrādāsies imunitāte, tāpat kā pret Covid-19. Tieši tāpat kā pandēmijas laikā jāmazgā rokas, arī digitālajā vidē jāievēro higiēna.
“Facebook” vai “Google” pakalpojumi tikai šķietami ir par brīvu. Cilvēki, kuri lieto sociālos tīklus, maksā ar saviem datiem. Tāpēc nepieciešama arī digitālā izglītība un medijpratība.
Kad “LMT” pirmais pieteica un Latvijā ieviesa 5G, uzreiz uzradās pravieši, kas brīdināja par tā kaitīgumu.
Šeit ir viens aspekts, ko gribu noraidīt jau pašā sākumā, – nav taisnība, ka 5G tīkls ir kaut kas jauns un neparasts.
Tā ir tikai iepriekšējo tīklu evolūcija. Viena no pateicīgākajām augsnēm, kāpēc šīs bažas tiek pieņemtas, ir vispārējās izglītības trūkums fizikā.
Pajautājiet šiem 5G pretiniekiem, kas ir elektromagnētiskais lauks?
Lielākā daļa uz to nespēs atbildēt, bet viņi skaidri zina, ka tas ir kaut kas slikts. Cilvēce visā savā pastāvēšanas laikā ir bijusi elektromagnētiskā lauka ietekmē un spēcīgākais starojuma avots ir… Saule.
Tādus “sīkumus” viņi vērā neņem. Skolās ir jāizglīto par dabas zinību un sabiedrības attīstības procesiem.
Paradokss, bet tā paaudze, kas dzīvojusi padomju laikā, ir noturīgāka pret dažāda veida propagandu nekā neatkarīgajā Latvijā dzimušie.
Tagad internets mūs glābj no pandēmijas, bet kas mūs glābs, ja nebūs interneta? Vai jūs pieļaujat situāciju, ka globāla katastrofa varētu notikt kāda “digitālā vīrusa” dēļ? Vai digitalizācija neved uz jauna veida “pasaules galu”, kad netiekam klāt naudai bankās, nesaņemam informāciju, nevar vadīt ražošanas procesus…
Tas ir iespējams. Tāpēc notiek kritiskās infrastruktūras – dažādu tīklu – atdalīšana, lai tie varētu funkcionēt neatkarīgi viens no otra. Nav vienas operacionālās sistēmas visām iekārtām.
Ir, kas vīrusus rada, un ir, kas tīklus nodrošina pret dažāda veida uzbrukumiem.
Tāpēc grūti iedomāties, ka kāds vīruss varētu skart vairāk par kādu daļu infrastruktūras, taču uzmanīties vajag.
Ir vēl cits risks, par ko runā astronomi, – Saules aktivitātes izvirdumi. Liela elektromagnētiskā izvirduma rezultātā visu elektroniku, visu, kas balstās uz elektronu plūsmu, Saule iznīcinātu labāk par jebkuru vīrusu.
Par tādu iespējamību neņemos spriest, bet šādas aktivitātes zemeslode agrāk ir piedzīvojusi.
Ļoti spēcīgs elektromagnētiskais lauks, inducējoties elektropārvades līnijās, var pilnībā nograut elektropārvades sistēmu.
Jaunā paaudze, kura uzaugusi digitālajā vidē, lielākoties ir tās patērētāji, nevis tās veidotāji. Vai jūs redzat skolās pietiekami daudz potenciālo programmētāju – to, kuri digitāli vadīs mūsu sabiedrību?
Pašreizējā situācija ir labvēlīga izglītības sistēmas maiņai. Tagad speciālistiem jāķeras pie mācību satura un formas pārstrādes, lai mācības būtu piemērotas attālinātajiem veidiem.
Vienlaikus strauji pieaugušas lietotāju prasmes, sākot no skolēniem līdz senioriem. Skolotāji kopā ar bērniem var radīt jaunu mācību vidi, kas būtu piemērota 21. gadsimta trešajai dekādei.
Nav pilnībā jāpāriet uz attālināto apmācību – cilvēks ir sabiedrisks “dzīvnieks” un viņam klātbūtne ir nepieciešama, bet digitālajā vidē var paveikt daudz ko tādu, ko klātienē nevar.
Tie, kas spiesti strādāt attālināti, ir apguvuši lietotāja iemaņas IT sistēmās.
Vienā pusē vienmēr būs šo sistēmu izstrādātāji – sistēmu analītiķi, arhitekti, kodētāji. Otrā pusē būs šīs sistēmas lietotāji. Un abās pusēs vajadzīgi izglītoti speciālisti, par ko mēs un nozares asociācija visu laiku iestājamies.
Citādi iznāks kā ar e-veselību – kāds kaut ko pasūtīja, bet neviens nepakonsultējās ar sistēmas lietotājiem, vai šāds formāts vispār ir derīgs.
IT produkta izstrādē galvenais ir pareizi formulēt uzdevumu. Un to var tikai saziņā ar lietotāju. IT sistēma labi strādās tikai tad, ja lietotāji piedalās tās izstrādē jau no paša sākuma.
Mūsu produktus vienmēr testē reālie lietotāji, kuri ikdienā ar tiem strādās. Neviens sistēmas arhitekts vai programmētājs to nespēs pilnībā novērtēt.
“LMT” kultūrpolitika atšķiras no citiem piedāvājumiem. Kā ziņu, kultūras un izklaides viedtelevīzijā spējat izvairīties no postpadomju skatītāju pieprasītajiem Krievijas kanāliem?
Jautājums ir vienkāršs. Latvijas Republikas Satversmē latviešu valoda ir nostiprināta kā valsts valoda. Turklāt Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts, līdz ar to raidām arī šo valstu valodās.
Tā ir mūsu ģeopolitiskā pozīcija. Ja kādam ir vēlme skatīties krievu vai kādā citā valodā, tad tās ir pieejamas internetā. Viedtelevīzijas platformā mēs to nepiedāvājam.
Eksperiments: vai mēs to varam izdarīt. Otrkārt, tas atbilda uzņēmuma ideoloģijai. Treškārt, tas tika radīts uz filmas bāzes. Parasti ir otrādi.
Vēl par kultūru. Tagad daži prasa atdot atpakaļ naudu par biļetēm uz kultūras pasākumiem, kas pandēmijas dēļ nenotika.
Domāju, ka šī nauda ģimeņu budžetos jau ir iztērēta un būtu tikai solidāri atstāt biļešu naudu kultūras iestāžu rīcībā, lai tās pārvarētu krīzi.
Cilvēki, kas sevi uzskata par kulturāliem, šādi dotu kultūrai savu atbalstu.
